Kolliji uz ekrāniem  

.

.

4. daļa

.

1  2  3  4.

 ..
  Video
.
 
"Kolliji uz ekrāniem" 4. sērija

..

Šo sēriju esmu nolēmis veltīt tikai mēmā kino laikmetam un sākšu ar trijām filmām, kurās piedalījās viens no kollijiem – kino ekrāna pionieriem - Džīna.

.

.

Neliela romantiska minimelodrāma norisinājās 1910. gadā uzņemtajā kino lentē „Foto romance”.

Jaunajiem cilvēkiem Filam un Betai pludmalē iepazīties palīdz kollijs Džīna. Viņa nozog meitenes cepuri un aiznes to savam saimniekam. Pēc brīža cepure tiek nogādāta atpakaļ un klusiņām nolikta blakus Betai, kura, viltniece tāda, tēloja iesnaudušos, bet tagad jūtas pagalam vīlusies, jo bija cerējusi uz iepazīšanos ar kollija saimnieku. Viņa neapjūk, iemet cepuri jūrā un sauc abus palīgā. Džīna iebrien ūdenī pēc cepures un iznes to krastā. Jaunie cilvēki ir iepazinušies un šī pazīšanās transformējas romantiskās attiecībās. Visi trīs personāži iegriežas arī tuvējā foto darbnīcā un izgatavo dažus kopīgus nobildējumus. Vēlāk bilžu dēļ skatāma arī greizsirdības scēna, kura draud pārvērsties īstā drāmā, taču atjautīgais kollijs prot atrast veidu, kā abu mīlnieku starpā atgriezt zaudēto uzticēšanos.

Betas lomā tolaik populārā „Vitagrāfa” aktrise Florence Tērnere, bet Fila lomu nospēlēja Leo Delenijs.

 .

 .

Šajā pašā 1910. gadā skatītāji Džīnu un Florenci Tērneri varēja vērot arī Lorensa Trimbla režisētajā filmā ar nosaukumu „Savedēja Džīna”.

Atrodoties vasaras atvaļinājumā, divas meitenes noīrē telti un uzceļ savu nometni skaista ezera krastā. To nejauši atklāj divi lauku puiši Džims un Džo, kuri dzīvo tuvējā fermā un par savu atradumu izstāsta mātei. Sieviete saliek grozā cienastu un liek Džīnai to aiznest meitenēm. Viņas grozā ieliek pateicības vēstulīti, bet kollijs nesumu nogādā un nodod abiem brāļiem. Vakarā Džīnas pavadībā puiši ar ziediem rokās dodas uz randiņu, taču ir pārlieku bikli un, nolikuši ziedus, bēg, uzjautrinot abas draudzenes. Mājās māte norāj lempīgos dēlus, saliek grozā jaunu cienastu un atkal sūta kolliju nogādāt grozu nometnē. Meitenes šoreiz nolemj izdibināt, kur suns dzīvo. Viņas piesien pie tukšā groza dzijas kamolu un seko pavedienam. Kad Džīna grozu atdevusi un brāļi pamanījuši piesieto pavedienu, arī viņi vēlas noskaidrot, kur tas vedīs, un abi pāri pusceļā satiekas. Taču puiši ir riktīgi „zābaki” un atkal metas bēgt. Vēlāk tie tomēr saņemas un pārved abas meitenes mājās, lai stādītu priekšā mātei. Vedeklas ir sagādātas!

Otru meiteni filmā nospēlēja Mērija Fūlere, bet brāļu lomas tika uzticētas Čārlzam Kentam un Ralfam Insam.

 .

 .

1912. gadā uz ekrāniem nonāk aizkustinoša īsfilma „Rotaļu biedri”, kurā tiek attēlota zēna un kollija cieša draudzība. Visai iespējams, ka tieši šis kino vēsturē ir pirmais stāsts par „kolliju un viņa zēnu”, jo līdz krāsu filmai ar skaņu un nosaukumu „Lesija atgriežas mājās” jāgaida vēl 31 gads.

Turīgo vecāku atvasei Ronaldam ir tikai viens pienākums – pēc iespējas labāk izklaidēt sevi ar daudzajām rotaļlietām, taču zēns ilgojas pēc dzīva biedriskuma klātbūtnes. Kādu dienu, pavadot laiku ārā, viņš iepazīstas ar izsalkušu, klibu un klaiņojošu suni. Zēna aukle nav sajūsmā par šādu draudzību un klaidoni padzen, taču kollijs uzticīgi seko abu pajūgam līdz pat mājām. Ronalds negrib no suņa vairs šķirties un vecāki, izdabājot mantiniekam, ir spiesti piekāpties. Zēns ar kolliju kļūst nešķirami draugi, taču kādu dienu Ronalds smagi saslimst. Dakteris ir neziņā, bet vecāki krīt izmisumā. No sirdzēja istabas izraidītais kollijs tomēr iekļūst atpakaļ pie sava drauga, atnes viņam rotaļu lācīti un uzliek virsū savu galvu. Mazais Ronalds sāk izveseļoties, krīze ir pāri.

Zēna lomā iejutās meitenīte Florense Folija, kollijs bija tā pati Džīna, mammu centās notēlot Džūlija Sveina Gordona, bet aukli – Heizela Nīsone. Par dakteri filmā iztaisījās Alekss Frensiss. „Rotaļu biedru” režisors nav zināms, taču, visticamāk tas ir pats Lorenss Trimbls.

.

Tagad vēlos īsumā pastāstīt arī kaut ko par Džīnu pašu.

1909. gadā rakstnieks Lourenss Trimbls apmeklēja Ņujorkas kino kompāniju "Vitagraph Studios", gatavojot materiālus rakstu sērijai par to, kā tiek uzņemts kino. Kāds scenāriju nodaļas darbinieks rakstniekam pavēstīja, ka kompānijas producents Alberts Smits ir bijis spiests nolikt malā īpaši interesantu scenāriju tikai tādēļ, ka lomai ir vajadzīgs suns, kurš ne tikai prastu izpildīt dažādus trikus, bet varētu kameras priekšā uzvesties arī dabīgi, nepiespiesti. Trimbls ātri caurskatīja scenāriju un apgalvoja, ka viņš varot apmācīt jebkuru suni un panākt to, lai tas uzvedas tā, kā vajadzīgs. Pašpārliecinātais rakstnieks apvaicājās, vai te tuvumā esot kaut kur suņi, un viņam darīja zināmu, ka pie garāžas dzīvojot kāds neuzticīgs klaidonis, kas iznāk ārā no savas slēptuves tikai tad, lai notiesātu ēdiena paliekas, kuras sunim pametot studijas darbinieki.

Lourenss Trimbls patiešām izdarīja gandrīz neiespējamo - stunda viņam bija nepieciešama, lai izdabūtu suni no slēptuves, bet vēl pēc pusstundas iekaroja viņa uzticību. Tad tika ataicināts producents Smits un Trimbls viņam nodemonstrēja to, ka rekordīsā laikā sunim iemācījis. "Jūsu suns ir lielisks," atzina producents, "taču viņš ir augumā pārāk mazs un tas būs grūti pamanāms vidējos plānos". Trimbls atbildēja: "Tas nav mans suns, bet gan vietējais klaidonis, bet rītdien es jums atvedīšu suni, kas būs derīgs filmēšanai." Nākamajā rītā Lourenss Trimbls ieradās studijā ar savu skotu kolliju Džīnu . Jaunā aktrise tika apstiprināta ne viens iecerētās filmas lomai, bet kļuva par tā dēvēto "Vitagrāfa suni", kas konkurēja ar iepriekš jau aprakstīto Šepu - "Tanhauzera suni".

P.S. Par Džīnu un citiem kino kollijiem - pionieriem varat uzzināt, izlasot rakstu Blērs, Šeps un Džīna.

 .

Pie Šepa atgriezīsimies tūlīt. Pirmajā „Kolliji uz ekrāniem” sērijā jau stāstīju par kino kolliju Šepu un divām filmām – „Suņa mīlestība” un „Šepa skriešanās ar nāvi”. Nu manā rīcībā ir nonākusi arī trešā filma, kuras kopija ir saglabājusies līdz mūsdienām.

 .

 .

Par filmu „Ar Šepa palīdzību”, kura uz ekrāniem pie skatītājiem nonāca 1913. gadā, gandrīz nav saglabājusies nekāda tehniskā informācija, arī režisora vārds ir pazaudēts. Bet sižets ir šāds: jaukā meitene Roze dzīvo savas krustmātes aizbildniecībā, draudzējas ar kolliju Šepu un ir iemīlējusies kādā jauneklī. Tantei nepatīk Rozes izredzētais. Pieķērusi abus mīlniekus istabā, krustmāte liek meitenei vingrināties klavierspēlē, bet puisim atļauts sēdēt tikai atstatus. Roze paaicina Šepu un lūdz kollijam paspēlēt klavieres viņas vietā, taču tante sazvērestību atklāj un patriec prom pielūdzēju. Meitene to pārdzīvo, bet Šeps viņu mierina un nogādā Rozes vēstulīti Eduardam uz mājām. Kollijs kļūst par slepenu pastnieku un nes puiša atbildes vēstuli Rozei, bet, nesastapis meiteni istabā, nolemj paslēpt vēstuli grozā, līdz tā atgriezīsies. Meitene vēstuli saņem, izlasa un saplēš, taču ienāk krustmāte un par sodu ieslēdz Rozi malkas šķūnītī. Vēlāk Rozei izdodas izkļūt no tā, bet Šeps viņas vietā tur iesloga nikno tanti. Roze, Eduards un Šeps atkal ir kopā un viņi visi trīs laimīgi dodas prom automašīnā.

Lomās: Elzija Makleoda, Alise Vašbērna un Reimonds Makkijs.

 .

Arī mēmā kino komēdiju karalis Čārlijs Čaplins ir filmējies kopā ar skotu kollijiem. Esmu noskatījies gandrīz visas Čapilna filmas un kollijus atradu četrās no tām. Turpināšu hronoloģiski.

 .

 .

Pirmo reizi kollijs Čaplina filmā parādās 1914. gada lentē „Meiblas neparasti grūtais stāvoklis”.

Kādas viesnīcas foajē iereibis klaidonis mēģina iepazīties ar sievietēm. Viņš noskatījis arī Meiblu ar kolliju, kuru parauj aiz astes, taču meiča no uzmācīga vīreļa izvairās. Meiblai pašai ir kavalieris. Viņa dodas uz savu numuru un, gaidot savu iemīļoto, īsina laiku, spēlējoties ar kolliju. Meitenes aizmestā bumbiņa izripo vestibilā, Meibla izskrien tai pakaļ, bet numura durvis nejauši aizver kollijs. Vestibilā viņa atkal satiek uzmācīgo klaidoni un, slēpjoties no tā, ieskrien kāda laulāta pāra istabiņā un paslēpjas zem gultas.

Tobrīd apciemot savu sirdsdāmu viesnīcā ierodas Meiblas pielūdzējs, bet kollijs nejauši nodod savu saimnieci – viņa tiek atrasta zem svešās gultas. Tas ir skandāls! Meiblas karstasinīgais kavalieris sarīko greizsirdības scēnu, bet tas ir tikai sākums – numurā atgriežas arī tā iemītnieka sieva, kura uzskata, ka viņas prombūtnes laikā vīrs krāpis to ar Meiblu, kas slēpjas zem gultas.

Šo filmu režisēja Henrijs Lermans un Makss Senets, bet viesnīcā ākstījās Meibla Normenda, Česters Konklins, Elisa Devenporta, Harrijs Makkojs un Čaplins pats. Diemžēl par pašu kolliju ko vairāk noskaidrot neizdodas.

 .

 .

Laikam jau Čārlijam Čaplinam reibumā dauzīties pa viesnīcām ļoti iepatikās, tādēļ gadu vēlāk – 1915. gadā – viņš uzraksta scenāriju, režisē un galvenajā lomā uzņemas filmā „Nakts ārpus mājām”.

Vispirms dzērušais klaidonis ālējās restorānā, bet tad kopā ar tādu pašu draugu dodas uz savu 109. numuriņu. Pretējā ir apmeties restorāna zāles pārzinis ar savu sievu un kolliju. Jaunā sieviete rotaļājas ar suni, bet tas, paķēris zobos kurpi, izskrien no istabas, ienes to Čaplina numurā un noslēpj pagultē, kamēr pats iereibušais klaidonis vannasistabā cenšas iztīrīt zobus. Apavu īpašniece, tērpusies vienā pidžamā, dodas pakaļ kurpei un ielien pēc tās pagultē, bet kollijs numuru žigli pamet. Čaplina atveidotais varonis atgriežas istabā un pamana paslēpušos viešņu, un arī sievietes vīrs ir devies meklēt savu lauleni. Čaplinu viņš atrod sievas gultā un greizsirdības scēna ir neizbēgama. Tā beidzas ar klaidoņa izmešanu pa logu un mērcēšanos vannā, bet pašu suni vairs kadrā neredzam.

Šajā filmā ir cits kollijs, nekā gadu iepriekš, taču par šo arī nav saglabājusies informācija. Lomās bez Čaplina darbojās Bens Tērpins, Bads Džeimisons un Edna Pērviensa.

 .

 .

Paiet pieci gadi un tūkstots deviņi simti divdesmitajā kinoteātros tiek demonstrēta filma „Čārlija iejaukšanās”. Tās nosaukums gan nav atrodams paša Čaplina oficiālajā filmogrāfijā. Ar nelielām un nebūtiskām izmaiņām redzam gandrīz visu to pašu, ko tikko skatījāmies filmā „Nakts ārpus mājām”. Izrādās, ka pēc Čaplina aiziešanas no kinokompānijām „Keystone”, „Essanay” un „Mutual” un savas personīgās studijas nodibināšanas, tika samontētas neskaitāmas kompilācijas no šajās studijās tapušo filmu fragmentiem, ar citiem nosaukumiem peļņas gūšanas nolūkos tās tika piedāvātas skatītājiem atkal un atkal.

 .

 .

Pilnmetrāžas mēmā filma „Pilsētas ugunis” 1931. gadā veidota romantiskās komēdijas žanrā un ir zināms, ka pie tās tapšanas Čārlijs Čaplins ir pavadījis visvairāk laika, daudzreiz mainot sižeta līnijas un simtiem reižu pārfilmējot ainas. Ap šo laiku mēmais kino jau bija zaudējis savu popularitāti, taču Čaplins no tā atteikties nevēlējās.

Filmā režisors pats tradicionāli tēlo klaidoni, kas iemīlējies aklā meitenē. Viņa pārdod uz ielas ziedus. Klaidonis grib meitenei palīdzēt un sāk strādāt, lai nopelnītu naudu, taču no darba viņu atlaiž, arī dalība komerciālā boksa mačā neko nedod. Kāds iereibis bagātnieks Čaplinam iedod naudu, bet viņš pats pārpratuma dēļ nonāk cietumā. Iznākot no tā, viss ir mainījies – meitene ir izveseļojusies un atguvusi redzi, un tagad viņai pašai pieder neliels ziedu veikaliņš. Kaut gan viņa nekad iepriekš klaidoni vaigā nebija skatījusi, viņa tomēr to atpazīst.

Iespējams, neredzīgās meitenes pavadoņa lomā šajā filmā ļoti iederētos kollijs, taču režisors Čārlijs Čaplins tam atvēlējis vien nelielu epizodisku lomiņu ballītē. Nav pat skaidrs, kam suns filmā pieder.

Aklo meiteni spīdoši nospēlēja Virdžīnija Čerila.

 .

 .

Pēc Čaplina filmām nolēmu noskatīties studijas „Inspiration Pictures” režisora Edvīna Kervī 1928. gada filmu „Ramona”, kura uzņemta pēc Helēnas Hantas Džeksones 1884. gada noveles ar tādu pašu nosaukumu.

Pati filma man nešķita interesanta, jo tās sižeta pamatlīnijā tiek risinātas rasistiskas problēmas, kas bija aktuālas tā laika amerikāņu sabiedrībā. Jaunā sieviete Ramona pa pusei ir Amerikas pamatiedzīvotāja - indiāniete, bet aug meksikāņu ģimenē un tas rada problēmas. Pret audžuvecāku gribu Ramona apprecas ar savu izredzēto indiāni Alesandro, taču viņi zaudē savu bērnu, jo sasirgušajam atsakās palīdzēt ārsts ādas krāsas dēļ, bet vēlāk arī pats Aleksandro krīt no baltā cilvēka rokas.

Vienīgā pozitīvā lieta šajā filmā ir tā, ka Ramonu ikdienas gaitās visai bieži pavada viņas uzticamais kollijs, kuru īstajā dzīvē sauca Džīna. Un tā ir tikai sakritība, jo ar „Vitagrāfa” slaveno kolliju šim sunim nav nekāda sakara. Ramonu filmā nospēlēja Doloresa del Rio, bet Alesandro bija Vorners Baksters.

 .

Bet tagad iepazīsiemies ar divām mēmajām filmām, kuras līdz mūsdienām nav saglabājušās pilnībā un daļa materiāla ir zaudēta.

 .

 .

Sākšu ar 1924. gadā uzņemto filmu „Rietumu aicinājums”, kurā vienu no galvenajām lomām spēlēja kollijs Bobijs.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai filmas pirmā puse un šajās desmit minūtēs redzam mazpilsētā klejojošus suņķērājus, kuri suņus burtiski nolasa pie iedzīvotāju mājām un iekrāmē sava pajūga krātiņā. Arī mazajam zēnam tiek atņemts viņa kollijs, taču viņam savu draugu atgūt palīdz kaimiņš. Piedevām puika pamanās atbrīvot arī citus noķertos suņus.

Kollijam tomēr nepaveicas – pēc laika kāds cits puišelis suni par diviem dolāriem pārdod veco mantu uzpircējam un tas suni aizved uz savu mītni, taču kollijs noraujas no striķa un atskrien pie sava zēna. Visa ģimene gatavojas aizceļot un tagad ir laiks pastāstīt patieso stāstu par kolliju pašu. Atvaļinājuma laikā, kuru Bobija saimnieki kopā ar savu suni pavadīja Indianas štatā, kollijs neizskaidrojamā kārtā pazuda. Bobija saimnieki, velti izmeklējušies, noskumuši atgriezās mājās.

Arī pazudušais Bobijs uzsāka savu garo mājupceļu. Sākotnēji kollijs virzījās nepareizi, pa dažādiem apvedceļiem veicot Ziemeļoregonā nevajadzīgus 1500 kilometrus. Tad šķērsoja Ilinoisas un Aijovas štatus, pārpeldēja plato un tobrīd jau sasalt sākušo Misūri upi un pārvarēja Montanas sniegotos kalnus. Jāpiebilst, ka kollijs atpakaļ mājup nedevās pa to pašu ceļu, pa kuru kopā ar saimniekiem bija atbraucis. Viņš viens nogāja tūkstošiem kilometru pa vientuļām milzu teritorijām, kur gandrīz nebija cilvēku. Kad Bobijs jutās pārguris un izsalcis, viņš uzmeklējis cilvēku mājokļus. Ļaudis bijuši atsaucīgi, ļāvuši kollijam atpūsties un pabarojuši to. Kad suns bija atpūties, viņš atkal pats devās ceļā. Pēc vēlāk aculiecinieku stāstītā Demoinā, Aijovā Bobijs pat piedalījies vietējos ražas novākšanas svētkos. Ilinoisā viņš esot atpūties veselas divas nedēļas.

Sešus mēnešus pēc sava ceļojuma uzsākšanas Bobijs pēdējiem spēkiem sasniedzis Oregonu.

Plašāk par šo neticamo piedzīvojumu, kurš notika daudz agrāk par Ērika Naita sarakstīto garo kollija mājupceļu romānā „Lesijas atgriežas mājās”, varat izlasīt Kolliju portāla publikācijā Brīnumsuns Bobijs no Oregonas.

Šoreiz piebildīšu tikai to, ka filmas scenāriju uzrakstīja S. E. Čemberss, bet režiju uzņēmās E. N. Kemps. Cita informācija ir zudusi.

 .

 .

Bet 1930. gadā uzņemtā filma „Puisis un meiča” sākas ar titriem, kuros sacīts: „Iepazīstieties ar dzīvespriecīgu un inteliģentu puisi (kaut arī viņam ir tika četras kājas), kurš piezvana!” Jā, tas, protams, ir pieklājīgais un galantais kollijs, kurš atnācis apciemot savu draudzeni! Viņi apskaujas! Nav zināms ne filmas režisors, ne arī kaut kas par suņiem, un no filmas ir saglabājušās nepilnas trīs minūtes.

 .

 .

Diemžēl mūsdienās filmas ar suņiem galvenajās lomās vairs nav skatītāju pieprasītas un kino studijas nesacenšas savā starpā ar saviem kino suņiem, tādēļ tagad kollijus uz ekrāniem var redzēt vienīgi vācu "Lesijas" versijā vai, skatoties mūsu "Fermas kolliju piedzīvojumus". Tagad, pēc 100 gadiem, "Vitagraph" un "Thanhauzer" vietā esam mēs - "Kolliju kino ®" studija un mēs turpinām veidot 21. gadsimta mēmo kino, tacu tas ir krāsains.

 

.

..
1  2  3  4...


.

 

.

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0