No
nevienam nevajadzīgajiem - par zvaigznēm
.
.
Hosento ir pat sava rotaļu
ferma
- "Hosento
ferma"!
.
Ievads
.
Parasti pēc populāru
"suņu filmu" nonākšanas uz ekrāniem sabiedrībā
strauji pieaug interese par konkrētas šķirnes
kucēniem. Pieaug arī to bezatbildīga vairošana,
pārdošanas apjomi un arī kucēnu cenas. Daudzos
gadījumos pēc patversmēs nonākušajiem suņiem var
noteikt, kāda filma ar kādas šķirnes galveno varoni
ir salīdzinoši nesen demonstrēta un situsi visus
noskatīšanās rekordous. Diemžēl daudziem no šiem
jauniegādātajiem suņiem, kuri tikuši nopirkti
iegribas pēc, dzīve visai drīz turpināsies kādā no
dzīvnieku patversmēm un nemaz nelīdzināsies tai
citai, - kas ekrānā. Tačo šoreiz vēlos runāt par
tiem laimīgajiem gadījumiem, kad patversmēs vai
citur mītošajiem nevienam vairs nevajadzīgajiem
dzīvniekiem paveicas un tie nokļūst pie kino
dzīvnieku treneriem, kuri spēj padarīt bijušos
bēdubrāļus par īstām ekrāna zvaigznēm.
Daudziem droši vien rodas jautājums, kāpēc priekš
kino tik daudz izvēlas dzīvniekus, kuri nevienam nav
vajadzīgi? Lētāk sanāk? Es ilgi pārdomāju atbildi.
Laikam jau tādēļ, ka kino dzīvnieku treneri, kas
patiešām ļoti mīl dzīvniekus, vēlas tieši
bēdubrāļiem dot otru iespēju citai, labākais dzīvei.
Droši vien tā ir gandarījuma apziņa, ka tu vari
padarīt kāda dzīvi laimīgāku, novērtēt un saskatīt
dzīvnieku talantus un aktiermeistarības potenciālu.
.
Pals un
Hosento
.
Protams, ka tēmu sākšu
ar diviem man ļoti svarīgiem kollijiem - pirmo
Lesijas lomas atveidotāju Palu un mūsu pašu seriāla
"Fermas kolliju piedzīvojumi" zvaigzni
Hosento.
Astoņu mēnešu vecumā
Hovards Peks atnesa Palu Rudam Vēdervoksam un atdeva
to kaut kada parāda vietā, viņam šis suns vairs
nebija vajadzīgs. Peks netika ar kolliju galā un
cerēja, ka Ruds spēs atradināt Palu no dzenāšanās
pakaļ motociklistiem.
Vēdervoksam Pals ļoti patika,
taču viņš nevarēja kolliju paturēt savam priekam, jo
bija aizņemts vīrs, kurš visbiežāk uzturas
filmēšanas laukumos. Tādēļ Pals tika piedāvāts kādam
pazīstamam aktierim ar norunu, ka vajadzības
gadījumā Vēdervokss varēs Palu saņemt atpakaļ. Pals
tika atdots un... aizmirsts. Par viņu Vēdervokss
atcerējās tikai tad, kad kļuva nejaušs liecinieks
divu vīru sarunai par to, ka studija MGM tikko
ieguldījusi filmā par suni vienu miljonu dolāru.
Tika minēts arī nosaukums Lesija atgriežas mājās. Ruds zināja šo Naita grāmatu. Kad viņš pie sevis apsvēra, kādas varētu būt galvenās lomas atveidotāja prasības, viņš saprata, ka nesen ir šķīries no kāda, kurš varētu izpildīt vismaz daļu no paredzamajām prasībām. No sava paziņas viņš saņēma atpakaļ nekoptu un sapinkājušos kolliju, samaksādams par to desmit dolārus.
Pagāja neilgs laiks un Pals kļuva par pasaulē visu
laiku popularāko kino suni. Ar viņa biogrāfiju varat
iepazīties manā rakstā
Palam - 75. Pals
dzīvoja ilgi un laimīgi veselus 18 gadus.
.
.
Pals 1942. gada bildē.
.
Hosento
pie mums atbrauca 2018. gada augusta beigās. Mazais
kucēns bija noguris no tālā ceļa un apjucis. Te viss
bija savādāk. Pavisam savādāk nekā kucēnu fermā
Lietuvā un pārpircēju dzīvoklī Daugavpilī. Te viņu
nerāja, nebaroja ar samazgām, par viņu nesmējās un
viņam nedarīja pāri cietsirdīgi bērni. Arī citi suņi
viņu nekoda.Viņš bija novārdzis, bez pakaļkāju
muskuļiem un pat pārdošanas bildēs izskatījās
sabijies un nelaimīgs tāds, kurš nevienam nav
vajadzīgs. Nevienam pašam. Pārpircēja bija laimīga,
ka viņai izdevies no nevēlamās nastas tikt vaļā un
viņa par kucēnu prasīja vairs tikai simts eiro. Pāris
dienu laikā
Hosento no tramīga, nelaimīga kucēna
pārvērtās normālā, jautrā un aktīvā suņukā. Viņš
bija izvilcis laimīgo lozi un nokļuvis "Laimīgo
kolliju zemē
®". Un kas mēs būtu par "Laimīgo kolliju
zemi
®", ja nevienam nevajadzīgs un nelaimīgs
kollijbērns nevarētu rast pie mums patvērumu? Nav
noslēpums, ka kucēnu gribēju. Kamēr notika pārrunas
ar pārdevēju, biju jau izdomājis viņa vārdu. Par cik
šajās dienās atkal jau piekto reizi skatījāmies
1989. gada meksikāņu seriālu "Vienkārši Marija" un
tajā bija Marijas vecākais brālis vārdā Hasinto
Lopess, vārds Hasinto tika izmainīts uz
Hosento.Tā
Hosento nonāca pavisam citā pasaulē, par kuras
eksistenci viņš pat nevarēja iedomāties. No šauras
telpas lauku plašumos, kur viņš pamazām varēja
iepazīt tādu dzīvi
fermā, kādu to esam radījuši
saviem kollijiem. Pamazām viņš kļuva par visīstāko
Lesiju attiecībās ar visiem
fermas dzīvniekiem un
par galveno "Laimīgo kolliju zemes
®" interneta
seriāla "Fermas koliju piedzīvojumi" zvaigzni, kuru
zina arī ārzemēs un par kuru priecājas arī
Lesijas
aktieri un treneri.
.
.
Hosento ir visneparastākais no visiem kollijiem,
kurus es jebkad esmu savā dzīvē iepazinis, un atliek
vienīgi minēt, vai viņš ir tik unikāls jau no dabas,
vai arī viņu tādu ir padarījusi dzīve tieši "Laimīgo
kolliju zemē
®".
Taču mums ir ļoti paveicies, ka esam viņu sastapuši!
Hosento dzīvesstāstu redzēsiet
dokumentālajā filmā "Vienkārši Hosento".
.
Video |
. |
|
|
Dokumentālā filma "Vienkārši Hosento"
(2022)
|
|
.
Citi kino suņi
.
Ir skaidrs, ka nav
veidota tāda datubāze, kurā tikuši uzskaitīti visi
tie suņi, kuri uz kino ekrāniem nonākuši no
patversmēm vai pavārtēm. Šādu gadijumu ir ļoti daudz
un tos nespēja uzskaitīt pat slavenais Holivudas
kino dzivnieku treneris Frenks Inns, kurš patversmēs
bija biežs viesis un par saviem personīgajiem
līdzekļiem uzturēja daudzus bēdubrāļus.
.
.
Kā pirmo no
zināmākajiem tad arī pieminēsim Frenka Inna īpašo
mīluli - jaukteni Higinsu, kuru pasaule iepazina caur
intersantajiem Bendžija piedzīvojumiem.
Frenks bija liels
dzīvnieku mīļotājs un nevarēja ciest, ja veseli
dzīvnieki tika nolemti eitanāzijai, tādēļ centās
tādus glābt un dot tiem patvērumu. Spējīgākos viņš
kopā ar saviem palīgiem apmācīja aktiera darbam,
pārējos atdeva draugiem vai cilvēkiem, kuri par
dzīvniekiem parūpēsies. Inns stāstīja, ka reiz viņa
un palīgu aprūpē ir bijis vesels tūkstotis dzīvnieku
un rēķini par viņu barošanu sasnieguši 400 dolārus
dienā. Bendžija dzīve bija notikumiem bagāta un
gara. Viņš šajā pasaulē pavadīja 18 gadus.
.
.
Lī Dankans ar savu
Rin-tin-tinu - kino suni, kurš bija slavens vēl
pirms Lesijas un pēc lieluma ir tikpat milzīga
zvaigzne kā viņa. Pirmā pasaules kara laikā
Francijā kādā sabombardētā ēkā viņš ieraudzīja
šausminošu skatu - izrādās, tā bijusi
dienesta suņu
mītne. Visapkārt mētājušies suņu līķi un viena
dzīva, taču ievainota kuce ar pieciem kucēniem. Suņi
tik izglābti un apkopti, bet Lī mājās atvestajam
Rin-tin-tinam bija lemts kļūt par kino suņu
megazvaigzni. Viņš laimīgi vadīja savas dienas 14
gadu garumā.
.
.
Spūks jeb Deizija kopā
ar aktrisi Peniju Singltoni un aktieri Artūru Leiku.
Plušķītis, kuru Rennijs Renfro paglāba no
patversmes, ir labi pazīstams visiem skatītājiem,
kas sekojuši līdzi nebeidzamajaies kino stāstiem par
blondīni. Izglābtais suns ne tikai
filmējās un kļuva
par ekrāna zvaigzni, bet arī nodzīvoja ilgu un
laimīgu mūžu 23 gadu garumā.
.
.
Arī
Lesijas trenera
Ruda Vēdervoksa no patversmes paglābtais suns Spaiks
kļuva par kino zvaigzni. 1957. gada "Walt Disney
Productions" uzņemtā filma "Vecais burkšķis" ("Old
Yeller") pasaulē bija ļoti populāra un vēl
šobaltdien dažādos topos tā tiek ierindota kā viena
no visveiksmīgākajām un nozīmīgakajām "suņu filmām"
visā kino vēsturē. Iesaku visiem to noskatīties!
.
.
Iespējams, daudziem,
kas noskatījušies pēdējo gadu filmu "Mārlijs
un es", būs pārsteigums, ka galvenās lomas
atveidotājs labradors, kura īstais vārds dzīvē ir
Klaids, tika adoptēts no patversmes. Pavisam
emocionāli pārsātinātajā kino darbā tika izmantoti
22 labradori.
.
.
Kurš gan nezina
vecumveco multeni "Lēdija un Klaidulis"? 2019. gadā
šī pasaka tik pārveidota mākslas filmā ar tādu pašu
nosaukumu un galveno - Klaiduļa - lomu tajā
nospēlēja no patversmes paņemtais divus gadus vecais
trejera jauktenis Monte.
.
Dzīvnieki no
"Laimīgo kolliju zemes
®"
.
Mūsu kolliju (un mūsu
pašu arīdzan) dzīve "Laimīgo kolliju zemē
®" nav
iedomājama bez citu
fermas dzīvnieku klātbūtnes,
tādēļ mums ir gan
kazu, gan
aitu, gan
zirgu
ganāmpulki. Mūsu dzīvnieki nav no patversmes, taču
gandrīz katram mūsu seriāla "Fermas kolliju
piedzīvojumi" aktierim vai aktrisei no superkomandas "MēBē
Sports
®" ir kāds īpašs stāsts.
.
.
Sveiciens Gobziņam!
Žigulītis ir īsts
"Purva
āzis"!
.
Kāds pavecs pāris
Aizupē taisījās vaļā no savām
kazām un tādēļ Madara,
Zita un Gita nonāca mūsu saimniecībā. Pēdējās divas
bija ārkārtīgi bailīgas jaunkazas ar nestabilu nervu
sistēmu. Cerējām, ka viņas ar laiku adaptēsies un
pieradīs pie mums, taču tas nenotika. Viņas paniski
vairījās no cilvēkiem. Gāja laiks un Zita no āža,
kuru sauca par Miksi Kozlodojevu, pasaulē laida
palēku āzīti, kurš bija tik vārgs, ka pat necēlās.
Bija mazas cerības, ka jaundzimušais izdzīvos.
Dabiskos apstākļos bez cilvēku palīdzības tas nebūtu
iespējams, tādēļ ienesām viņu istabā un
barojām ar pudelīti. Mazulis bija tik nevarīgs, ka
tikai otrās dienas vakarā spēja uzslieties kājās,
taču staigātājs vēl nebija. Pamazām viņš atkopās un
ieguva
Žigulīša vārdu, saīsinot -
Zigis. Āzītis auga
un mēs nolēmām, ka, ja jau esam viņu izvilkuši nāvei
no ķetnām, ļausim
Zigim dzīvot un priecēt mūs. Kad
āzis paaugās, konstatējām, ka viņam sāk parādīties
epilepsijas lēkmes brīžos, kad viņš par kaut ko
uztraucas.
Žigulītis draudzējās ar
Olimpu, abi
reizēm badījās un visu laiku turējās kopā.
Mūsu
seriālā viņš parasti bija slinkais un nīgrais āzis,
jo tas precīzi atbilda viņa raksturam.
Zigim patika
brist vecajā dīķī un ēst vilkuvāles, tieši tadēļ
viņš kļuva par "Purva āzi".
Zigis nodzīvoja šajā
pasaulē astoņus gadus un gāja bojā nelaimes
gadījumā. Acīmredzot, epilepsijas lēkme viņu bija
pārsteigusi brīdī, kad viņš bija iebridis dīķī.
Atradām
Žigulīti noslīkušu un apglabājām blakus
dīķim. Viņš bija gājis bojā savas iemīļotās nodarbes
brīdī...
Par
Zigi stāstīts arī
seriāla "Kazu Nostra" sērijā ""Straumēnu""
Žigulītis".
.
Video |
. |
|
|
"Kazu Nostra"
1. sērija ""Straumēnu" Žigulītis"
|
|
.
.
Nopelniem bagātā
aktrise
Ieva ir
filmējusies daudz. Noskatieties kaut
vai sēriju "Kaza",
kas atspoguļo viņas ikdienu!
.
Kazu
Ievu mēs 201.
gadā par desmit latiem aiz žēlastības nopirkām no
vienas tantītes Džūkstes pagastā. Večiņai saimniekot
laukos kļuva par grūtu un viņa grasījās pārcelties
uz dzīvi pilsētā pie meitas, pirms tam izpārdodot
savu nelielo saimniecību. Ja kaziņu mēs neiegādātos,
viņa tiktu nokauta.
Ieva negribēja slaucamu kazu
pirmpieni, taču, kad uzzināja, ka
kaza ir viņas
vārdamāsa, nolēma kaziņu glābt. Tā mēs tikām pie
savas vislabākās un vismīļākās
kazas, kurai līdzīgu
neesam sastapuši vairs nekad. Viņa nodzīvoja ilgu
trīspadsmit gadus garu un laimīgu
kazas mūžu,
priecējot mūs un arī daudz
filmējoties.
.
.
Dollijai par godu tika
iekārtots "Dollijas parks
®". Te viņa pakāpusies
tornī.
.
Aitiņas
Dollijas mamma
bija ļoti nervoza un glupa
aita vārdā Saulīte, bet
tēvs - nešpetnais un agresīvais auns Lucifers, kurš
mēdza badīt arī mūs, cilvēkus, un no kura reizēm
nācās pat bēgt, atsitoties no uzbrucēja ar galošu
vai pat dēli, kas pret auna ragiem salūza kā
sērkociņš. Laidusi pasaulē
Dolliju un viņas brāli
Daksīti, Saulīte vairs neko nevēlējās par savām
atvasēm zināt. Abi jaundzimušie bija diezgan kusli
un aita tos varēja viegli samīt. Nebija pat, ko
domāt, ka viņa laidīs savus bērnus pie pupiem un
pabaros. Tā nu sanāk laikam, ka
Dollija bija mūsu
pirmais "pudeļjērs" - tas, kas jābaro ar pudelīti.
Mēs tēlojām
aitas.
Ja salīdzinām
Dolliju
un
Hertu, tad pirmajai ir daudz grūtāk ar domāšanu
un attapību. Bet tas, iespējams, tādēļ, ka ar viņu
no jēra vecuma speciāli nenodarbojāmies. Viņa bija
vienkārši mīļdzīvnieks un par aktrisi kļuva daudz
vēlāk.
.
.
Olimps jeb rozā āzis
Limpis. Viņš katru gadu maina krāsu. Reizēm viņš ir
rozā.
.
Diez vai tas kādam ir
noslēpums, ka āzīšu un auniņu liktenis ir nolemts
jau tūlīt pēc viņu nākšanas pasaulē, proti, tie
netiks paturēti ganampulkā, lai nekonkurētu ar
vaislas āžiem un auniem un neradītu tuvradniecīgus
pēcnācējus. Jērus un kazlēnus tie nākotnē atnest
nevarēs, līdz ar to no saimniekošanas viedokļa tiek
kļūst neproduktīvi un lieki dzīvnieki, kuru nākotne
ir kautuves un ledusskapji. Kad
kazai Ievai no āža
Kazbeka piedzima baltais kazlēns ar rekordlielu
svaru - 4 kg, bija skaidrs, ka arī viņš neizbēgs
šāda likteņa. Taču pamanīju, ka āzītis aug ļoti
jauks, gudrs un veikls. Pēc tam, kad viņš bija
veicis cirka akrobāta cienīgu izbēgšanu no
zirgu
steliņģa, izdomājot un izrēķinot katru savu soli
(lēciens pret koka sienu, atspēriens no tās un
pārlēciens pa diognāli uz perpendikulārā sienā
iemurēto
zirga pakavu, trāpot uz mazā priekšmetiņa
ar abām pakaļkājām, tad atspēriens un lēciens uz
mūra sienas, bet no tās - lejā kūtī), sapratu, ka
viņš ir ļoti gudrs un apķērīgs.
Ieva viņam deva
vārdu
Olimps un es nolēmu, ka šis āzis varētu būt
ļoti piemērots
sportošanai un
filmēšanai.
.
.
Ja jums vajag kaut ko
samazināt (kaut vai ābolu skaitu spainī), meklējiet
Plampaču! Bildē viņš izmēģina savu pirmo
"Plamparātu".
To grūti iedomāties,
taču mazais, smieklīgais, pelēkais āzītis
Plampačs
jeb
Plampa ir lielā
Olimpa pusbrālis. Mamma gan ir
cita - Feja, kura nez kāpēc no sava kazlēna atteicās
un nebaroja.
Plampačs bija līdz apnikumam uzbāzīgs,
atzīšos, es pat viņu mazliet ienīdu un dzinu prom,
kad ar pudelēm togad piebarojām dažus jērus. Viņam
arī tika sava daļa, taču āzītis bija ļoti nekaunīgs
un apnicīgs. Aizstumts prom, viņš ar vēl lielāku
sparu centās panākt savu papildporciju. Vēl vairāk -
viņš iemanījās "apzagt" citas
kazas, kamēr tās ēda.
Plampa tik ļoti izmisīgi centās izdzīvot, bija tik
uzstājīgs, ka nepatikas vietā ar laiku iemantoja
manu cieņu. Bija skaidrs, ka dzīvniekam, kas tik
ļoti cīnās par sevi, jādod iespēja dzīvot un viņš
kļuva par mūsu aktieri, tātad, "neaizskaramo". Vēl
vairāk mani izbrīnīja fakts, ka viņu savā barā pēc
laika pieņēma arī
āži Olimps un Žigulītis. Mazais
āzītis bija pratis iemantot ne tikai manu, bet arī
galveno āžu cieņu, bet tas ir gandrīz neiespējami.
Pie vārda
Plampačs tika sava izskata pēc. Kad bija
maziņš, viņam bija īsas kājeles un nesimetrisks
ķermenis. Viņš nevis gāja, bet "plampačoja".
.
.
Herta jau no ļoti agra
vecuma ir izmēģinājusi visdažādākās lietas. Var
teikt, ka aitiņa izaugusi
filmēšanas laukumā.
Kad
nefilmējas, viņa skaita ābolus.
.
Nosalušu un
aitas
pamestu tikko dzimušu jēriņu mēs ar
Ievu atradām
kūts iekšpusē pie durvīm. Ja jērs būtu nācis pasaulē
jau vēlu vakarā, līdz rītam viņš būtu nosalis un
pagalam. Taču
Hertai paveicās. Ienesām viņu istabā,
ielikām kartona kastē pie siltas krāsns un
pabarojām. Tūlīt klāt bija arī
Hosento un tā sākas
abu draudzība, kuru sīki un smalki, papildinot ar
bildēm un video, esmu aprakstījis īpaši šim
notikumam veltītajā sadaļā
Hosento un Herta.
.
.
Tā
Herta kļuva par
vienu no visnozīmīgākajām šī brīža seriāla "Fermas
kolliju piedzīvojumi" aktrisēm. Savu vārdu
Herta
ieguvusi par godu meitēnam no filmas "Ja nebūtu šī
skuķa".
.
.
Gulbji mūsu "Laimīgo
kolliju zemi
®"
atrada paši.
.
Mazie
gulbīši,
miglainā naktī mednieku izbaidīti, ieradās pie mums
paši, naktī veicot apmēram kilometru garu un bīstamu
ceļojumu no mežmalas dīķa aiz tālajām pļavām cauri
lapsu teritorijai. Viņus pirmais pamanīja azītis
Plampačs un sāka satraukti šķaudīt, kā jau to
kazveidīgie dara uztraukumu brīžos, tad putnēnus
pamanīja
Hosento. Viņu atgriešana dīķī nebija
iespējama, jo pieaugušie
gulbji ligzdu bija
pametuši. Nolēmām gulbīšus aprūpēt paši, bet, kad
tie izauga, projām doties nemaz netaisījās. "Laimīgo
kolliju zemē
®" viņiem patika labāk, mums ir arī
dīķis, un nemanot viņi kluva par īstiem mājputniem,
mēs tos reizēm saucam par pīlēm.
Ieva viņus nosauca
par Zāru un Johannu, un gulbji arī sāka piedalīties
mūsu "Fermas kolliju piedzīvojumu" uzņemšanā. Arī
šim unikālajam gadījumam esmu izveidojis speciālu
sadaļu
Ziemeļu gulbji, kur
par visu izstāstīts smalkāk.
.
.
Gribu tikai piemetināt,
ka nevaru piekrist tiem dabas "draugu" pārmetumiem
un kurnēšanai, ka nevajadzēja gulbēnus pie sevis
ņemt, bet ļaut, lai tos apēd lapsa vai vanags - tā
būtu dabiskāk...
.
Adoptē ekrāna
partnerus
.
Arī cilvēki - aktieri ne
ar ko neatšķiras no tiem, kurus filmās nerāda. Ir
neuzskaitāmi daudz piemēru, kad slavenības adoptē
dzīvniekus no patversmēm, ziedo tām un palīdz rīkot
dažādus atbalsta pasākumus un akcijas. Šoreiz gribu
pieminēt dažus īpašos gadījumus, kad aktieri pēc
filmēšanās beigām ir adoptējuši savus ekrāna
partnerus.
.
.
Sākšu ar "Lesijas
aktrisi" Elizabeti Teilori, kura 17 gados pasaules
slavu ieguva ar savu lomu 1944. gada "MGM" filmā
"Nacionālais Samts".
Filmēšanas laikā meitene guva nopietnu
muguras savainojumu, kas lika sevi manīt visu
atlikušo dzīvi. To viņai palīdzēja iegūt
zirgs
vārdā Karalis Čārlzs. Viņš bija pazīstams ar savu
nevaldāmo dabu un neviens cits bez Elizabetes ar
zirgu
galā tikt nevarēja. Pēc filmas uzņemšanas Karali
Čārlzu neviens paturēt negribēja un Elizabete
Teilore savu ekrāna partneri adoptēja.
.
.
Vēl viens Lesijas
aktieris Donalds Krisps - Sema Keraklafa lomas
atveidotājs filmās "Lesija
atgriežas mājās" un "Lesijas
dēls", pēc filmas "Nacionālais Samts"
uzņemšanas, kurā viņš atkal satikās kameru priekšā
ar jauniņo Elizabeti Teilori, apžēlojās un adoptēja
mazo terjeru. Par godu filmai viņam tika dots vārds
Velvet (samts = velvet).
Arī Roberts Redfords
1979. gadā pēc filmas "Elektriskais jātnieks"
adoptēja savu ekrāna partneri -
zirgu
ar grūti iztulkojamu vārdu Let's Merge.
Savu
filmēšanās skatu
zirgu - pelēkas
krāsas peršeronu vārdā Pekas - savā īpašumā ieguva
arī vakardienas "Oskara" balvas saņēmējs Brendans
Freizers.
Paveicās arī diviem
citiem
zirgiem, kuri uzņēmās "Gredzenu
pavēlnieka" triloģijā. Tos uz mājām paņēma aktieris
Vigo Mortensens. Turklāt viņš nopirka vēl vienu
sirmu zirgu un uzdāvināja to triku meistarei, ar
kuru kopā
filmējās.
.
.
Savukārt, aktrisei
Odrijai Hepbērnai 1959. gada filmā "Zaļie mitekļi"
nācās kļūt par briedēna Pipina audžumāti. "Viņa mani
apbūra! Es Ipu baroju no pudelītes un burtiski
iemīlējos viņā," kādā intervijā atzinās aktrise. Pēc
filmas uzņemšanas briedēns pārcēlās dzīvot uz
aktrises savrupmāju.
.
.
Šī bilde uzņemta kādā
no Beverlihilzas veikaliem. Arī briedēns
ieinteresējies par Odrijas pirkumiem. Arī viņam tiks
kas garšīgs.
.
.
Seriāla "Troņu spēles"
aktrise Sofija Tērnere
filmēšanas laikā
pieķēras sunim, kas tēloja vilku. "Es bērnību viusu
laiku sapņoju par suni, taču mani vecāki to
negribēja.
Filmēšanas laikā
mēs burtiski iemīlējāmies viens otrā," saka aktrise
par Ladiju.
Aktrise Kima Novāka
1958. gadā pēc filmas "Zvaniņš, grāmata un svece"
nonākšanas uz ekrāniem pārnesa mājās vienu no Siāmas
kaķiem, kuri uzņēmās filmā.
2019. gada filmas
"Lēdija un Klaidulis" (jau pieminēju augstāk)
aktrise Iveta Nikola Brauna, kura tēloja suņus un
kaķus nīstošo tanti Sāru, pēc filmas pabeigšanas
adoptēja kokerspanielu Hārliju.
.
Vairāk par kino
dzīvnieku treneriem lasiet rakstos
Holivudas
dzīvnieku treneri un
Holivudas dzīvnieku treneri.
Turpinājums.
.
.
.
|