.

.

Suņi sanākuši lūkoties, ko tad īsti Doro ar džinsiem darīs.

..

Jauns drēbju žāvēšanas paņēmiens

.

Pirmos putnubiedēkļus "Laimīgo kolliju zemē ®" mēs reiz izgatavojām "Rančo kollija" vajadzībām, bet ikdienā ar putnu baidīšanu mēs nenodarbojamies. Pasaulē gan notiek pat vērienīgi putnubiedēkļu konkursi un arī es esmu reiz iedomājies, ka varētu pļavā izvietot daudzus putnubiedēkļus ar atbilstošiem rekvizītiem - kāds ar velosipēdu, kāds ar piena kannām, vēl kāds ar izkapti utt. - tāds vesels putnubiedēkļu parks, taču, labi padomājot, jēgu īsti tam neredzu gan. Taču nez kāpēc man iešāvās prātā doma sasaistīt kādu veļasdienu ar putnubiedēkļiem, bet vajadzēja iemeslu, kādēļ mūsu kolliji tos sadomā izgatavot. Atkal īsinot laiku? Nē! Vētra! Pēc tam, kad izmazgātās drēbes ir izžautas uz striķa, saceļas liels vējš un nogāž visu izmazgāto kopā ar stabiem gar zemi. Suņi rīkojas asprātīgi un nolemj uz veļas striķi vairs nepaļauties, bet gan žāvēt drēbes uz zemē iespraustiem statīviem - stāsts sērijai "Lielā veļas diena 12: Putnubiedēkļi" ir izdomāts!

.

.

Hosento šoreiz nemazgā, bet gan gludina Hertas vietā.

.

Šoreiz nolēmu veļasdienu sarīkot pie lielā akmeņu krāvuma šķūņa pļavas malā. Aizvedu un uzstādīju tur 5 krāsainas veļasmašīnas, vienu no tām nolēmu apgāzt. Par stabiņiem striķim izmantoju aptuveni 1,2 m garus nospicētus mietiņus, lai tos vieglāk varētu apgāzt. Protams, ka vētru sagaidīt necerēju, tādēļ nolēmu tuvplānā nogāzt stabiņu joslu pats, pie diviem stabiņiem piestiprinot tradicionālo elektriskā gana stiepli. Vējš gan stāstam bija vajadzīgs un man šādus dabas skatus "Straumēnos" izdevās uzfilmēt jau dažas dienas iepriekš. Arī vēja rats, kas tika izmantots sērijā "Lielā veļas diena 10: Mazgulis", no torņa pie dīķa bija nokritis vēja spēka gāzts, nolaužot tā visai pavājo stiprinājumu. Man atlika vien to nofilmēt.

.

.

Ko Lociņš īsti tur dara, man īsti nav saprotams, bet es tā gribēju...

.

Taču sākumā pļavā par vēju nekas neliecināja. Drēbes mazgājās, Keisija darbojās pa skārda vannīti un veļaskatlu, Doro ritināja veļas striķi, Lociņš rakājās pa apgāzto veļasmašīnu, bet Hosento savā nodabā sēdēja uz gludināmā dēļa un pletēja. Kā interesants fakts jāmin, ka šī bija pirmā mūsu veļasdiena, kuras laikā netika izmantota ne pile ūdens. Kannas ar ūdeni gan aiz akmeņiem nogādāju jau dienu pirms filmēšanas, taču tad pārdomāju - priekš kam? Keisijas vannītē tas nebija vajadzīgs, bet veļasmašīnas darbības tuvplāns tika paņemts no iepriekšējās sērijas "Lielā veļas diena 11: Ziepjutrauka autiņš".

Hosento uz gludināmā dēļa uzrausās pats, man atlika tikai nofilmēt, bet gludekļa stumdīšanas tuvplāns atkal, protams, bija mānīšanās - to kustināju es. Vēl smieklīga mini ainiņa izdevās ar Doro, kad tai uz ragiem bija uzmaukts krūšturis. Šī bija pirmā veļasdiena, kurā izmantojām šādu apģērba gabalu. Atceros, sērijā "Lielā veļas diena 9: Leduskrokets" mēs filmējām dzeltenas "bumbierenes" vēl no padomju laikiem, kas saglabājušās nevalkātas.

.

.

Hosento un Lociņš pie saviem putnubiedēkļiem.

.

Drēbju gāšanas skats bija jāfilmē divreiz, jo pirmajā reizē visi mietiņi nenogāzās un arī otrā nav uzskatāma par veiksmīgu, jo kadrā bija labi redzama gana drāts, aiz kuras vilku, tādēļ montāžā nācās rādīt pavisam īsu tuvplānu, lai nekādi palīglīdzekļi nebūtu redzami.

.

.

Keisija skalo drēbes buz ūdens.

.

Putnubiedēkļiem drēbes atlasīju, pašus statīvus izgatavoju un tos apģērbu vienas dienas laikā, taču filmiņā to savā miniatūrajā darbnīciņā "Dollijas parkā ®" uz kabeļu spoles un ar seniem rokas instrumentiem darīja Hosento ar Keisiju, bet vēlāk - Lociņš. Putnubiedēkļi patiešām izdevās veiksmīgi un esmu ar tiem ļoti apmierināts. Nolēmu tos saglabāt vēl kādai filmēšanas reizei. Pagaidām tie "dzīvo" āra mazmājiņā, līdz šķūnī atradīsies vieta, kur tos novietot.

.

.

Lociņš, Hosento un Keisija vēl pat nenojauš par tuvojošos vētru.

.

Doro izgudro

.

Reizēm kaut kas no iecerētā scenārijā netiek filmējot realizēts, jo pēkšņi šķiet lieks, vairs īsti neatbilstošs stāstam. Bieži šie "nieciņi" jeb nianses gaida, kad tās varēs iekļaut kādas citas sērijas atbilstošā ainā un "Lielā veļas diena 13: Doro mehānismi" ir tam spilgts piemērs. Ideja par šo atsevišķo sēriju vispār radās, kad viss plānotais "Ūdenskritumam" jau bija uzfilmēts un vajadzēja ķerties pie video montāžas. Nolēmu to sadalīt un tā radās divi atsevišķi stāstos - "Lielā veļas diena 13: Doro mehānismi" un "Lielā veļas diena 14: Ūdenskritums".

.

.

Doro ar saviem mehānismiem, kuriem būtu jābūt katrā mājsaimniecībā.

.

Stāsts par kaziņas - izgudrotājas mehānismiem, ar kuriem viņa centās atvieglot mūsu kollijiem drēbju mazgāšanu, balstās uz divām lietām, kas "palika pāri" pēc "Lielās veļas dienas 11: Ziepjutrauka autiņš" uzfilmēšanas. Pirmkārt, biju paredzējis, ka arī Doro aizbrauks ar savu konstruēto braucamo, piemēram, mašīnu, kuras pamatam ņemta kāda veca mehāniskā šujmašīna, otrkārt, gribēju, lai Hosento sērijas izskaņā ar savu konstruēto un vadīto "ziepjutrauka autiņu" pa ceļu aizvelk mazo veļas statīvu, ap kuru reiz darbojās mūsu kolliji un Herta sērijā "Mazā veļas diena". "Ziepjutrauka autiņā" man Doro braucamais šķita kā pārmērība, bet statīva vilkšana izpalika, jo to uzfilmēt bija gana sarežģīti gan tehniski, gan kopējo transporta līdzekļu gabarītu dēļ - tas viss bija par garu, lai labi iekļautos kadrā.

.

.

Kaziņa karina!

.

Nolēmu, ka Doro uzbūvēs pašgājēju veļaskatlu, kas piebrauks centrifūgām, lai nogādātu no tām izmazgātos drēbju gabalus līdz - stop! - jā, veļas statīvam uz riteņiem, kurš pēc tam pats aizbrauc uz pļavu "žāvēties".

Veļaskatla vedēja korpusu nolēmu izgatavot no veca, pelēka dēļa, kas labi izskatīsies kopā ar pelēcīgo skārda tvertni. Tam piemeistaroju divus riteņu pārus no reiz esošiem bērnu velosipēdu atbalsta ritenīšiem (tos jau reiz biju izmantojis kabača vadāšanai!) un nolēmu, ka par motoru tam kalpos benzīna dzinējs no kāda veca trimmera. Tam priekšā piemontēju arī lukturi, bet sānos - pāris atsperes no vecā batuta.

Veļas statīvu nācās pārbūvēt. To darbina automašīnas loga tīrītāju motoriņš ar piemetinātu velosipēda zobratu, kas ar ķēdes pārvada palīdzību griež bērnu velosipēda riteni. Šis motoriņš reiz tika izmantots elektrotraktora piedziņai sērijā "Traktors 3: Elektrospēks", taču tā jauda izrādījās nepietiekama, lai dabūtu uz priekšu braucamo ar visu Hosento. Statīva aizmugurē pieskrūvēju vecā zalespļāvēja dzeltenos ritenīšus, kuri kādreiz kustināja mūsu kolliju uzbūvēto radiovadāmo braucamo no sērijas "Traktors 2: Radiovadīšana". Šis statīvs patiešām spēja braukt pats, atšķirībā no butaforiskā Doro veļaskatla.

.

.

Baltais inventārs.

.

Sākotnējās akumulatora jaudas gan bija pamaz, tādēļ izmantoju divus bērnu kvadriciklu akumulatorus, saslēdzot tos paralēli un palielinot ampērus.

Doro vizināt veļaskatlā nebiju plānojis, jo šaurais ritenīšu izvietojums un nenofiksētais veļaskatls neļautu to darīt - tas apgāztos. Filmējot to vilku pats aiz makšķerauklas. Toties Doro darbošanās ap veļas statīvu izdevās lieliski! Kaziņa ar ragiem bīdīja sakārtās drēbas, koda knaģos, līdz beidzot pavisam nejauši, statīvam sākot kustēties, viņa to labu gabalu stūma pati. Te bija laime nelaimē, jo, kad pirmo reizi Doro ņēmās ap statīva drēbēm, nebiju pamanījis, ka nav ieslēgusies videokamera. Apmierināts aizgāju mājās un... konstatēju, ka šī aina nav nofilmēta. Biju ļoti apbēdināts un devos vajadzīgo pārfilmēt atkārtoti, taču cerības, ka Doro vēlreiz aktīvi ņemsies ap statīvu, bija mazas. Pa šo laiku viņa kopā ar kazu baru bija devusies prom. Sagaidīju viņu un kaziņa man nelika vilties! Tā arī montāžā palika - vispirms Doro statīvu iestumj, tad tas aizbrauc prom pats.

Šoreiz vēlējos filmēšanai izvēlēties tikai baltu inventāru, tādēļ šķūņa galā tika uzstādītas 11 baltas dažādu modeļu veļasmašīnas "Rīga", pie tām - 6 baltas centrifūgas "Centas", bet visam priekšā novietoju 9 baltus "Rīgas" veļas ruļļus, kuriem speciāli izgatavoju arī zemu statīvu.

.

.

Suņi un veļasmašīnas.

.

Ļoti nopriecājos par Hosento sīkajām izdarībām, proti, viņš ne tikai pastaigājās pa veļasmašīnām, kā jau bija reiz to darījis sērijā "Lielā veļas diena 5: Piena ceļš" (turklāt šoreiz viena veļasmašīna darbojās), bet arī palaka ūdeni no veļasmašīnas bunduļa un aplaizīja izmazgāto drēbju gabalu. Šīs sīkās un smieklīgās nianses padarīja visu mazgāšanas procesu tik dabīgu! Nebija šaubu, ka drēbes patiešām mazgā suņi paši, pareizāk sakot - Hosento. Pērējiem tika maziņas epizodītes - Lociņš apmierināts vārtījās zālē, bet Keisija gulēja pie veļas ruļļu statīva. Viņa šobrīd maina kažoku un izskatās nesimetriski noplukusi - nav labā formā, lai filmētos.

.

.

Gājiens pa veļasmašīnām.

.

Dabīga bija arī ekrānā redzamā Doro interese par centrifūgām, kurās viņa bāza galvu. Tas nebija ne iepriekš plānots, ne arī speciāli inscenēts - tikai un vienīgi kaziņas ziņkārība.

Tika paredzēts, ka Doro pēc drēbju izkāršanas uz statīva nolems radīt īstu ūdenskritumu cauri biksēm, bet tas jau ir nākošais mūsu stāsts, kuru varat izlasīt zemāk. Ir skaidrs viens - tagad Doro ir pilntiesīga "Laimīgo kolliju zemes ®" izgudrotāja, kurai asprātīgu risinājumu netrūkst.

.

..

Vai jūs esat kādreiz lējuši biksēs ūdeni?

.

Ūdeni var liet dažādi. Kad drēbes izmazgātas un žūst, vienmēr gribas īsināt laiku, darot ko interesantu, bet mūsu gadījumā  - ko pavisam neparastu. Tā domāja arī Doro un viņa sērijā "Lielā veļas diena 14: Ūdenskritums" bija nolēmusi visus mūs patiešām pārsteigt ar ko vēl neredzētu - pasaulē pirmo ūdenskritumu cauri biksēm!

Darbības vieta, laiks un inventārs tas pats, kas iepriekšējā sērijā "Lielā veļas diena 13: Doro mehānismi", taču kaziņa savai iecerei izvēlējusies 10 dažādu krāsu džinsu pārus, ļoti daudz knaģu un garu, garu veļas striķi. Patiesībā šīs sērijas uzņemšana izdevās, arī pateicoties tam, ka Ieva bija kaut kādā drēbju maisā sakrājusi dažādus džinsus. To bija tik daudz, ka pat palika pāri! Biju domājis "būvēt" ūdenskritumu no dažādām biksēm, taču tieši džinsi bija tie, kas piedeva krāsu manai neprātīgajai idejai.

.

.

Doro sāk būvēt ūdenskritumu.

.

Kad biju vajadzīgās bikses atlasījis, sāku no šķūņa stūra, kur atradīsies "izteka", tās stiprināt klāt pie dēļiem. Vizuāli izvēlējos, kādu līniju kopā samauktās bikses veidos, situ šķūņa sienā naglas, vilku auklu, tad knaģēju apģērba gabalus klāt, tos kombinējot ne vien pēc krāsām, bet tā, lai nākamo bikšu viena stara ir iebāzta iepriekšējās biksēs. Dažās vietās ar knaģēšanu vien neiztiku un nācās šur tur caur audumu iedzīt mazās nagliņas. Kad pāris bikses bija pie sienas, sāku filmēt. Doro aktīvi darbojās gar auklu un knaģiem, pabēru arī mazliet kazu barības granulas, lai viņai būtu lielāka motivācija iebāzt galvu biksēs. Ļoti vērtīgi izdevās tie kadri, kuros kaziņa pati cilāja bikses, jo, kazasprāt, viss ir jāpagaršo.

Kad vajadzīgais bija nofilmēts, atkal stiprināju bikses pie šķūņa sienas, un nu jau kaziņas darbība no soliņa varēja pārcelties uz 11 baltajām veļasmašīnām. Filmēšanu mums pārtrauca negaidīts lietus un arī šī nianse tika iekļauta filmiņā. Taču saule ātri visu nožāvēja un mēs turpinājām darboties un filmēt. Nu visi džinsi bija piestiprināti šķūna gala sienai un virs pēdējām, visaugstāk esošajām biksēm, ar primitīva kronšteina palīdzību piestiprināju skārda lejkannu un uz veļasmašīnām apakšā noliku statīvu ar velosipēda un ķerras riteņiem, kuru Doro izmantoja sērijā "Doro pienotava". Nē, pienu cauri biksēm liet šoreiz patiešām neplānoju! Riteņu sistēmu savienoju ar lejkannu, izmantojot auklu, un tagad atlika vien nofimēt, kā Doro nāk pa veļasmašīnu rindu, pienāk pie statīva un pagriež ratu, sašķiebdama lejkannu, lai ūdens no tās sāk tecēt biksēs. Un Doro nāca! Košļādama mutē koka knaģi, viņa piegāja pie ratiem un... tālāk, tāpat kā "Doro pienotavas" gadījumā, bija montāža. Kaziņa ratu negrieza, vien piegāja, tālāk ripuļi kustējās tuvplānā, manas rokas kustināti un šī aina tika pārfilmēta vairākkārt, līdz biju apmierināts ar to kustību.

.

.

Doro nāk ar knaģi mutē.

.

Tāpat bez Doro klātbūtnes notika paša ūdenskrituma filmēšana. Biju pakāpies uz kāpnēm, ar labo roku šķiebu lejkannu, lai ūdens trāpītu piltuvē, kas iebāzta biksēs, bet kreisajā turēju videokameru un filmēju. Tas bija ļoti grūti! Sākotnēji biju plānojis cauri visām biksēm izlaist cauri dārza šļūteni tā, lai tā nebūtu redzama, jo katram ir skaidrs, ka ūdens caur biksēm netecēs tik garu ceļu, bet gan izsūksies un izlīs jau cauri pirmajiem džinsiem. Taču nācās plānu mainīt un ūdens ieliešanu un iztecēšanu filmēt atsevišķi. Pirmkārt, neatradu piemērota garuma dārza šļūtenes gabalus - bija vai nu par īsu vai daudz par garu, taču graizīt to viena kadra dēļ negribēju. Otrkārt, tā bija vienkāršāk. Trekterim uzmaucu galā gumijas šļauku, kas reiz nāca komplektā ar veļasmašīnu "Rīga" un izlaidu ārā caur "ieliešanas bikšu" staru - ūdens tecēja gar šķūņa sienu zemē. Tad pārcēlos pie viszemākajām biksēm, pabraucu zem tām apakšā Doro izgudroto motorizēto veļaskatlu no iepriekšējās sērijas "Lielā veļas diena 13: Doro mehānismi" un izbāzu pirmajām biksēm cauri dārza šļūteni tā, lai tās gals nebūtu pamanāms. Uzstādīju kameru uz statīva, savilku pagarinātājus un ieslēdzu sūkni, nofilmējot ūdens tecēšanu dažādos rakursos un plānos.

.

.

Viss inventārs kopā pēc lietus.

.

Četrpadsmito veļasdienu gribēju pabeigt ar skatu, kad pietecējušajā veļaskatlā uz riteņiem peras kāda pīle, taču to mums neizdevās nofilmēt - pīle bija panikā un peldēt negribēja. Arī āzis Olimps nevēlējās padzerties no katla, tādēļ beigu kadriem izmantoju nejauši nofilmēto skatu ar Lociņu un Meju guļam pagalmā, un unikālajiem kadriem no "Straumēnu" lielezera, kad vasaras sākumā tur savvaļas pīle bija izperējusi pīlēnus un tik prasmīgi maskējās ūdensaugos, ka bez optikas palīdzības viņu pat nevarēja pamanīt. Tagad zinu, ka savaļas pīles ir maskēšanās lielmeistares un priecājos, ka man izdevās nofilmēt pīli kopā ar Hosento, kas putnus pamanīja.

.

Variebas superkaza pret Holivudu

.

To, ka kaut kas ir noticis ar Holivudu, ir pamanījuši daudzi. ASV kinoindustrijā ir bijuši dažādi etapi un pieeja kino filmu uzņemšanai, taču Holivuda par "mirušu" ir pasludināta vairākkārt. Tā, piemēram, notika pagājušā gadsimta 50-tajos gados, pēc tam 80-tajos, tad vēl un vēl, līdz tagad var droši apgalvot, ka Holivuda pagalam ir gan, jo kino sen vairs nav īsts. Pagājušā gadsimta 90-tajos gados filmu industrijā plaši sāka pielietot datorgrafiku, nākamajā gadu desmitā Holivudas darboņi jau lielījās, ka 50% no filmām top datoru ekrānos, tātad ir datoranimācija, vēl pēc aptuveni 7-10 gadiem tika ziņots, ka nu jau 80-90% no filmām topot virtuāli, bet 2023. gada vasarā parādījās ziņas, ka nupat filmas pilnībā sākšot veidot "mākslīgais intelekts", t.i., nebūs vajadzīgi pat datorspeciālisti, jo datori tikšot galā paši.

Jau sen esmu atzinies, ka pats mūsdienu kino filmas neskatos nemaz, jo esmu vecā, "īstā" kino piekritējs un it īpaši neskatāmas man šķiet tās filmas, kurās dzīvnieki tie aizstāti ar datoranimāciju un animatroniku. Ņemot vērā arī to, ka šogad "Kolliju kino ®" studija svin savu septiņu gadu pastāvēšanas jubileju, nolēmu parodēt Holivudas galu arī mūsu seriāla "Fermas Kolliju piedzīvojumi" sērijā "Kas noticis ar Holivudu?", kurā šo simbolu sagrāva parasta kaza no Variebas.

.

.

Holivudas vietā tagad ir "Kolliju kino ®".

.

Sākotnēji biju šo lomu paredzējis āzim Olimpam, taču tad vēl nezināju, ka "Laimīgo kolliju zemē ®" piedzims superkaza Doro. Nolēmu, ka ar viņu strādāt būs daudz vieglāk, nekā ar Olimpu, tādēļ Doro "dabūja" galveno lomu šajā īsajā stāstiņā. Viņas uzdevums bija pieiet pie baltā uzraksta "Holivuda", kas izstādīts šķūņa pļavā, un sagāzt burtus. Lai gan šādu sēriju ar visu sagatavošanos bija iespējams uzņemt stundas vai pusotras laikā, tās filmēšana tika atlikta pusi vasaras, jo visu laiku nevarēju sagaidīt piemērotus laikapstākļus - vai nu bija pārāk vējains un burti sagāztos paši no sevis, vai nu bija neciešams karstums, kad dzīvniekus kameras priekšā mocīt nedrīkstēju. Dienā kad filmēju, arī negāja gludi. Kad biju pļavā jau uzstādījis burtus, parādījās neliels vējiņš. Nolēmu, ka neriskēšu un burtu gāšanu inscenēšu. Doro pieies pie burtiem, aiz kuriem novietoti sīki kārumu, bet es ar makšķerauklas palīdzību pats sagāzīšu burtus. Lai kaut kā nofilmētu vajadzīgo, nācās atkārtot šo darbību vairākas reizes. Te Doro negribēja nākt pie burtiem, jo viņu vairāk interesēja zāle "Dollijas parkā ®", te nevarēju savlaicīgi un atbilstoši sagāzt burtus - kaut kas aiz kaut kā aizķērās vai arī, burtiem krītot, nokritušie vēl vilkās līdzi auklai zālē. Tas viss neizskatījās ticami. Beidzot, kad tas izdevās, konstatēju, ka datora ekrānā makšķeraukla spožajā saules gaismā ir labi redzama. Tādēļ nolēmu izmantot tikai to īso skatu, kad Doro patiešām bez auklas palīdzības nogāza uzraksta pirmo burtus. Talāk montāžā pārgāju uz skatu no cita rakursa, kad uzraksts jau nogāzts zemē. Pie nogāztā uzraksta pieskrēja Hosento, Keisija un Lociņš, apostīja burtus. novērtēja postažu un salika paši savu uzrakstu - "Kolliju kino ®".

Sērijas sākumam izmantoju nejauši nofilmēto skatu, kurā Hosento ar Doro atpūšas blakus apgāztai ķerrai, bet pašus burtus izgatavoju no presētā mēbeļkartona.

Zīmīgi, ka sēriju skatītājiem piedāvāju 7. jūlijā - dienā, kad Vācijā iznāca jaunā filma "Lesijas jaunie piedzīvojumi". Biju cerējis, ka vismaz amerikāņu Lesijas fani sapratīs un novērtēs manu mājienu par to, ka Holivuda 29 gadus nav likusies par Lesiju ne zinis un nu Lesija ir pārceļojusi uz Vāciju, taču viņi manu vēstījumu laikam nesaprata vis.

.

.