Laiks
atkal ir nomācies un mēs ar
Danu pie ruļļiem
esam izveduši
aitas un
kazas.
Pat
kopīgu pastaigu un dauzīšanās laikā uzmanu debesis.
Vanagu ziemā nav, bet gandrīz katru dienu mani
arvien apciemo melnais krauklis, kuram dzenos pakaļ.
Katrs
pieskata savu virzienu.
Lociņam jau grūti
lēkāt pa ruļļiem, viņš dzīvojas pa leju.
Mēs ar
Danu
apciemojam
Dolliju. Viņa
visbiežāk ēd vienatnē vai kopā ar
Hertu.
Dana
ļoti grib draudzēties ar
Dolliju, bet viņai
šāda uzmākšanās nav visai pa prātam.