Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 

0

Kolliju darbspējas un šķirnes prestižs 

Pēdējā laikā daudzās publikācijās visi, kam nav slinkums, ir pēluši kollijus, kuri tiek izmantoti kā degradācijas, sliktas psihes, nepareizas selekcijas un vispār sliktu suņu piemērs. Kā spilgtākos piemērus var minēt M. Kuzinas rakstu žurnālā „Drug” Nr. 1 1999. g., E. Karlovas publikāciju avīzē „Mans zvērs” nr. 10 2000. g. utt. Nav nepieciešamības atgādināt, ka autoru zināšanas par šķirni, tās attīstību un vēl jo vairāk tās stāvokli mūsdienās, ir

Otrā no kreisās Irisa Stepe un Neguss


tuvu nullei, kas tomēr tiem netraucē paust kategoriskus un bezatbildīgus apgalvojumus, jo neviens kolliju audzētājs, izņemot mani, neuzskata par vajadzīgu aizstāvēt savas mīļotās suņu šķirnes godu. Klusē arī NKP, nogaidoši vērojot (vai neievērojot?), kā jaunizcepti „profesionāļi” izvēlējušies kollijus par mērķi, raidot visdažādākos pazemojošos un apvainojošos izteicienus šīs šķirnes virzienā. Šķirnes, ar kuras attīstību mūsu valstī (Krievijā – Kolliju portāla piezīme), manuprāt, viss ir augstākā līmenī, nekā ar gandrīz jebkuru citu šķirni, nerunājot nemaz par tām suņu šķirnēm, kuras ir sāktas audzēt tikai pēdējos 5-10 gados.

Lepnās klusēšanas politiku piekopj arī izdevumi, kuri ir veltīti kollijiem, un kurus izdot kolliju audzētāji! Populārākā, plaši izdotā gadagrāmata „Zookurjers” labprāt piedāvā savas lapaspuses plašiem rakstiem, kuri popularizē tās šķirnes, kas, runājot lietišķā valodā, tirgū ieņem kolliju nišu – Bernes ganu suņi, labradori, keshondi u.c., kuri tiek slavēti kā ideāli ģimenes, izstāžu un pat darba suņi, un tai pat laikā kolliji tiek izstumti no šī izdevuma. Raksts par kolliju agrīno vēsturi „Zookurjera” pēdējā izdevumā – izdevēja lepnumā – nerada ne to kollistu interesi, kuri to jau sen un daudzkārt ir lasījuši dažādos izdevumos, ne arī interesi potenciālajos kolliju saimniekos, kuri grib šo šķirni izvēlēties šodien, nevis vadoties pēc apsvērumiem, kas ir bijuši aktuāli pirms simts gadiem.

Vēl viens aspekts – ne tikai daudzu suņu audzētāju acīs, bet arī pašu kolliju audzētāju vidū kolliji nez kāpēc ir ieguvuši tādu zēnu (un meiteņu) gļēvu reputāciju, - tādas kā ēteriskas būtnes, kas nepretojas ļaunumam. Tas ir vēl viens un nebūt ne glaimojošs mīts par kollijiem! Īsts kollijs vienmēr aizstāv sevi no jebkura pretinieka. Vēl neviens no maniem suņiem nav atkāpies, cīnoties ar kādu citu suni, lai kāds tas arī būtu. Frants nekad nav uzbrucis pirmais, bet nekad nav atkāpies un bēdzis, kad tam kāds ir uzbrucis. Ričija sevišķi bieži ir bijusi iecienīts objekts tiem, kuriem patīk uzrīdīt savu aitu suni vai rīzenšnauceru šķietami tik miermīlīgam un inteliģentam mērķim, tomēr tā vienmēr ir sagaidījusi uzbrucēju ar atņirgtiem zobiem, drosmīgi un veiksmīgi atkaujoties pat no Maskavas sargsuņa. Mēģinājumi no Ričijas „izaudzēt īstu (tātad – kauslīgu) keriju” beidzās ar to, ka keriblūterjers sāka izvairīties no visiem kollijiem, bet tādā pašā veidā „audzināta” dobermaņu šķirnes kuce parādīja, ka dobermaņi ir gudri dzīvnieki (reizēm pat gudrāki par saviem saimniekiem), un saprata, ka ar kollijiem labāk nesaķerties. Tenžerīna – tā vispār ir suns-leģenda. Jau bērnībā viņa savas suņa pozīcijas nostādīja zem moto: „Labākā aizsardzība ir uzbrukums”. Četru mēnešu vecumā viņa piespieda atkāpties uzbrukušu rīzenšnaucera kuci. Gada vecumā cīnījās ar melno terjeru (arī kuci). Jaunība tika ziedota tam, lai nostiprinātu savas pozīcijas, un astoņu gadu vecumā viņa apkārtnes kuču hierarhijā atradās pašā virsotnē. Viņai dod ceļu aitu suņi un rīzenšnauceri, Maskavas sargsuņi un visdažādākie terjeri utt., utt. Tenžerīnas kontā ir arī uzvara pār pitbulterjeru. Ringā šis suns ne vienu reizi vien apvaldīja „mīlīgus kaimiņus” – amstafus vai pitbulus, nolika pie vietas īru terjerus, kurus mēdz dēvēt par „rudajiem sātaniem”, kā arī atsita uzbrukumu, kad mums uzbruka melnais terjers. Tenžerīnas devīze ir – ne soli atpakaļ! Viņas pirmā reakcija uz uzbrukumu ir rāviens uz priekšu, lai arī kas nestāvētu viņas priekšā. Turklāt visā savas dzīves laikā viņa ne reizi nevienu nav sakodusi pa īstam, un viņas svars ir tikai 17 kg. Viņas uzvaru panākumi ir gara spēks un nelokāmība. Un neskatoties uz to visu, Tenžerīna ir arī maigs un cēlsirdīgs suns, īsts bruņinieks. Viņa nekad nedara pāri kucēniem, pat lielākiem, kā arī pretējā dzimuma indivīdiem. Suņi ir neaizskarami.

Jaunā Šena ir ārkārtīgi pārliecināta un tāpēc nemaz nav agresīva. Tomēr cīņās ar sāncensēm viņa uzvar bez grūtībām. Tā ir kolliju izpausmes galvenā atšķirība – augsti attīstīta pašcieņa.

Manuprāt, man ir skaidrs iemesls, kādēļ kollijiem ir zems prestižs sabiedrības acīs. Tā ir nevērība, ar kādu pret saviem suņiem izturas daudzi jo daudzi kolliju saimnieki. Viņi audzē un ved uz izstādēm savus kollijus, bet neciena tos. No viņiem nedzirdēsi neko labu ne par šķirni, ar kuru viņi nodarbojas, ne par konkrētiem (viņu personīgajiem!) suņiem. Tikai pazemojošas piezīmes par nekam nederīgu, neattīstītu radījumu, kura maksimālās iespējas ir labi izskatīties. Vai ir jābrīnās par to, ka kollijus uzskata par nekam nederīgiem (bailīgiem, darbam nepiemērotiem, gļēviem) suņiem, un ka šis viedoklis jau ir kļuvis vispār populārs? Nonievājums – tā ir vispārējā attieksme pret kollijiem, pār tiem labākajā gadījumā vienaldzīgi pārslīd televīzijas kameras, bet pārsvarā kolliji netiek ievēroti vispār. Vai tas ir pārsteidzoši un nesaprotami? Kolliju audzētāji, šķiet, ir vienīgie suņu entuziasti, kuri nelepojas ar savu šķirni, bet pat kaunas no tās. Un tai pat laikā – tā ir viena no retajām šķirnēm, kura ir pelnījusi cieņu – cieņu pret personību. Izturoties pret kolliju bez cieņas, mēs postām tā personību un neļaujam tai izpausties.

Izturēties ar cieņu šajā gadījumā nozīmē arī - strādāt ar suni. Darbs sniedz sunim iespēju kaut vai daļēji realizēt savu prāta potenciālu, bet saimniekam – sniedz iespēju labāk saprast savu suni, tā raksturu un iespējas. Atliek izteikt līdzjūtību tiem kolliju audzētājiem, kuri ierobežo savu saskarsmi ar kollijiem, veicot tikai izstāžu treniņus un aprobežojas ar paglaudīšanu un ucināšanos. Jo galvenais iemesls, kāpēc mēs iegādājamies suņus, ir  iegūt prieku, pavadot laiku ar suni un kontaktējoties ar to rotaļās, pastaigās, sportā un ceļojumos. Un, ja suņu saimnieki ignorē šo suņu dzīves daļu, koncentrējoties tikai uz izstādēm, viņi neizbēgami zaudē to cilvēku uzmanību, kuri vēlas iegādāties tieši šīs šķirnes kucēnu. Parasti cilvēks nedomā par izstādēm un balvām, bet viņš vēlas iegūt veselu un gudru suni, ar labu raksturu, stipru psihi un tādu, kurš atbilst tam priekšstatam par šķirni, kura dēļ viņš to ir izvēlējies. Un vilšanās tajā ir daudz rūgtāka par „kāmīša” bēdām ringā.

Īsts kollijs – tas ir suns, ar kuru nevar nelepoties, par kuru jāpriecājas vēl un vēl. No īsta kollija dveš mierpilns cienīgums un lepna pārliecība par sevi. Īsts kollijs ir pelnījis cieņu un sevis cienīgu saimnieku.

Pēdējā laikā diezgan daudz tiek rakstīts par borderkollijiem kā par vienu no labākajām (ja ne pašu labāko) dienesta suņu šķirnēm. Nenoliedzama priekšrocība ganu suņu sacensībās, bet galvenokārt – adžiliti un citās sporta disciplīnās, liek atsevišķiem mūsu suņu sporta speciālistiem runāt par nepieciešamību ievest šīs „jaunās” šķirnes suņus no ārzemēm.

Jāpiebilst, ka borderkolliji Anglijā ir visvairāk pārstāvētā dienesta suņu šķirne, pārsvarā tie tiek izmantoti kā suņi-glābēji. H. Makinnes – „Starptautiskās kalnu glābšanas dienesta instruktāžas” autors – atzīmē, ka borderkolliji ir spējīgi apsekot milzīgas teritorijas, kas ir viņu galvenā priekšrocība, salīdzinājumā ar vācu aitu suņiem, jo kolliji spēj izdarīt meklēšanu patstāvīgi, atrodoties lielā attālumā no pavadoņa.

Kas īsti ir borderkollijs? Nekas cits, kā sākotnējā, visiem zināmā „izstāžu” (bench) kollija veids. Tas joprojām ir tas pats kollijs, tikai tas tiek audzēts darbam, nevis ar mērķi uzvarēt izstāžu ringos, un, pateicoties tam, ir saglabājis nepārspējamās darba spējas, kas ir galvenais šīs šķirnes kādreizējās lielās popularitātes iemesls. Anglijā šis suns tiek uzskatīts par ideālu kolliju darbam. Tā nav sagadīšanās, ka patstāvīgais borderkolliju standarts (kas nozīmē atsevišķas šķirnes atzīšanu) tika pieņemts pagājušā gadsimta 70.-tajos gados. Garspalvainie kolliji un borderkolliji ir viena ģenētiskā koka zari, un par to var pārliecināties, kad tiek salīdzināti darba borderkolliji ar izstāžu kollijiem. Ja pirmie tikai ar lielo enerģiju un virtuozo mērķtiecību atšķiras no parastiem krančiem, tad otrie pēc tipa ārkārtīgi atgādina mums pierastos kollijus, bet to darba spējas neatpaliek ne par matu.

Atcerēsimies, ka tieši kollijs kļuva par pasaulē pirmo dienesta suni un pirmo kara suni. Pirmā valsts, kas sāka izmantot suņus mūsdienu armijā, bija Vācija. Lūk, ko raksta viens no mūsdienu dienesta suņu audzēšanas pamatlicējiem I. Bungarcs: „Skotu aitu suns strādā mierīgi, nesteidzoties, bez riešanas, un tas pārcieš visdažādākās grūtības; izceļas ar retu saprātīgumu, izturību, jutīgām maņām un uzticību. Suns, kuru var atzīt par kara suņa ideālu”. XX gadsimta sākumā Vācijā (kā arī citās rietumu valstīs) lielākais vairums policijas suņu bija vācu aitu suņi, kolliji un erdelterjeri, kā arī dobermaņi. Interesanti ir vācu policijas kinoloģijas dienesta dibinātāja R. Gersbaha vērojumi: „Veicot dažāda veida pārbaudījumus un sacensības, vācu aitu suns un dobermanpinčers rada labāku priekšstatu par kolliju un erdelterjeru. Vācu aitu suns pret vingrinājumiem izturas vienādi godprātīgi un skaudīgi, gluži tāpat kā pret īsto dienestu... dobermanpinčers metas virsū pretiniekam ar vienādu niknumu gan mācībās, gan kaujā. Turpretim kollijs un erdelterjers vingrinājumu laikā izrāda zināmu mīkstsirdību, un tikai retajam ir skaidrs, ka suņi līdz zināmam mēram saprot, kas par lietu, un tāpēc atsakās paust mākslīgu niknumu – savukārt, darbojoties reālos kaujas apstākļos, tie ir strauji un enerģiski”. Starp augsti stāvošiem ģenerāļiem tādi, kas patiesi izprot suņa raksturu, ir retums, tāpēc šāda kolliju nevēlēšanās izrādīties varēja kļūt par vienu no iemesliem, kāpēc kolliji reti tika izvēlēti dienestam. Otrs iemesls bija tāds, ka Vācijā sākās nacionālisma pacēlums, kas lika izvēlēties tēvzemes suņu šķirnes. Tomēr vissāpīgāko iespaidu uz kollijiem atstāja fakts, ka tā laika mode tos uzskatīja par salonu suņiem, un ar to saistījās ne tikai komerciālā audzēšana, bet arī ļoti profesionāli veiktā selekcija, kuras mērķis galvenokārt bija tikai labs eksterjers. Galarezultātā kolliju kā darba suņu reputācija tika sagrauta. Tomēr šķirnē ieguldītais potenciāls saglabājās, un tam vajadzēja tikai ļaut izpausties.

Plašā mērogā tas notika mūsu valstī, kur līdz pat pēdējam laikam kolliji pelnīti tika uzskatīti par dienesta suņiem, un šis viedoklis pārliecinoši guva apstiprinājumu. Visiem ir zināms, ka Lielajā Tēvijas karā suņi tika plaši izmantoti. Zīmīgi, ka, par spīti nelielajam šo suņu kopējam skaitam valstī, frontē to bija ļoti daudz. Lūk, tikai viena epizode, ko apraksta I. Erenburgs vienā no saviem slavenajiem kara aprakstiem „Kaštanka” (1942. gada 25. maijs): „Tas notika pie Suhiničejas. Skotu aitu suns Bobs baltā halātā līda pa pļavu. Īsa pauze starp uzbrukumu un pretuzbrukumu. Ievainotie bija paslēpušies kupenās un bumbu bedrēs. Bobs sameklēja sešpadsmit ievainotos. Atrodot sniegā cilvēku, Bobs noguļas tam līdzās un skaļi, satraukti elpo: esmu šeit. Bobs gaida, vai ievainotais paņems pārsēju: uz suņa muguras ir piestiprināta pārnēsājama aptieciņa. Bobs ir nepacietīgs – tam gribas ātrāk satvert zobos birku (pie kakla siksnas piekarinātu ādas gabalu – zīmi, ka suns ir atradis ievainoto) un rāpot pie sanitāra: “Nāc šurp!”. Bobs atrada septiņpadsmito – leitinantu Jakovļevu. Kad suns līda pēc sanitāa, sākās apšaude no mīnmetējiem. Šķemba norāva Bobam priekškājas locītavu. Tomēr viņš aizlīda līdz saimniekam, neizlaižot no zobiem birku un steidzināja: “Ātrāk aiz manis!”.

Tāda atbildība un pašaizliedzība ir raksturīga darba kollijiem. Kolliji ir bijuši ne tikai sanitāri, bet arī mīnu meklētāji, sakarnieki, pajūgu vilcēji, un visur parādīja sevi no labākās puses. Lūk, viena pulkveža P. Zavodčikova karaspēka daļas komandiera liecība: „1941. gadā no Ļeņingradas iedzīvotājiem manā karaspēka daļā nonākušie skotu aitu suņi (kolliji) izrādījās apveltīti ar ārkārtīgām darba spējām, izturīgi kaujas apstākļos, ātri apmācāmi dažādiem dienestiem, kuros mēs Lielajā Tēvijas karā izmantojām suņus. Sarkanajā armijā dienējošais Diks lieliski strādāja visās specialitātēs. 1943. gadā viņš mēneša laikā tika apmācīts mīnu meklēšanai un guva lieliskus panākumus. Līdz 1945. gada beigām šī suņa kontā bija vairāk nekā 10 500 atklātas mīnas. Dika pavadonis saņēma personīgu pateicību no Padomju Savienības Maršala Govorova, kā arī piecus valdības apbalvojumus.”

Jā, leģendārais Diks – šķiet, pats slavenākais Otrā pasaules kara laika suns. Diks, kurš atradis rekordlielu mīnu skaitu, atmīnēja maršala Govorova štābu un izglāba Pavlovskas pili stundu pirms sprādziena, bija kollijs – Ļeņingradas šķirnes audzētāju Dekoit ieguvums, labākās pirmskara kolliju kuces Gabetžen-Betdžojas mazdēls.

Miera laikā kolliji atrada savu nišu ganībās, un nevis, ganot vienkārši govis, bet gan daļēji pieradinātos plankumainos briežus Tālajos Austrumos. Ar šo uzdevumu varēja tikt galā tikai kolliji, un atkal tie bija leģendāri suņi – Trigors un Psiheja un viņu pēcteči.

Ļeņingradā kolliju kā darba suņu reputācija vienmēr ir bijusi ļoti augsta. Ļeņingradas kolliju aktīvā ir ielu patrulēšana, objektu apsargāšana un, protams, daudzkārtējas uzvaras visdažādākajās sacensībās. Bet Ļeņingradas komandu paraugdemonstrējumi, kuros vienmēr obligāti piedalījās kolliji, vienmēr bija lielisks skats.

60.-tie un70.-tie gadi PSRS bija kolliju dienesta īpašību attīstības uzplaukuma gadi. Viņi ļoti veiksmīgi piedalījās gan VDK, gan SAD, gan slēpotāju vilkšanas sacensībās, bet vēlāk arī militarizētā daudzcīņā. Daudzi kolliji, nenodarot pāri savam maigajam raksturam, apguva SAD, lieliski saprotot „spēles noteikumus”. Maskavā „zvaigzne” bija Vernijs (īp. Popovs). Šis suns izcēlās visās sacensībās, ieguva 1. vietu izmeklēšanas dienestu Vissavienības sacensībās 1964. gadā, pārspējot vācu aitu suņus no kriminālās meklēšanas dienesta, un nav brīnums, ka to aicināja palīgā milicija īpaši grūtos gadījumos. Ikdienā un saskarsmē ar cilvēkiem šis suns bija atsaucīgs un mīļš, kā jau pieklājas kollijam. Tajās pašās sacensībās otro vietu VDK ieguva Neguss (īp. I. Stepe) – Rīgas kolliju patriarhs. Viena no šī suņa nodarbēm bija arī dežūrēšana ūdens glābšanas stacijā. Vēlāk par citu uzvarētāju vissavienības daudzcīņas sacensībās kļuva cita darba „zvaigzne” – Al-Stella (īp. Jegorova). Raksturīgi, ka ar izcilām darba spējām izcēlās arī tās pēcteči. Pirmā PSRS daudzcīņas čempionāta, kas norisinājās 1972. gadā, uzvarētājkomandas sastāvā (no trīs suņiem) neskaitot Al-Stellu, bija arī tās dēls Elmars (īp. Nemirovskis). Pazīstams ir arī Osmans, kurš dienēja uz robežas ar savu saimnieku Vjačeslavu Čuljuevu. Daudzi kolliji demonstrēja savas prāta spējas un daudzveidīgās prasmes gan sacensībās, gan ikdienā. Pateicoties tam, šķirnes prestižs bija ļoti augsts, un kolliji pakāpeniski kļuva par vienu no plašāk pārstāvētajām suņu šķirnēm. „Eirāzijā-92” pēc dalībnieku skaita kolliji bija pirmajā vietā starp visām pārējām šķirnēm.

Arī ārzemēs nebūt ne visi kollijus pieskaitīja dīvānu sunīšiem. 60.-tajos gados viena no Skotijas suņu audzētavām nodarbojās ar kolliju sagatavošanu dienestam Brazīlijas policijai. Kolliji, atšķirībā no vācu aitu suņiem, ļoti labi pārcieta mitro tropisko klimatu un veiksmīgi darbojās, izdarot aizturēšanu, neizmantojot košanu, – notriecot noziedznieku no kājām ar sitienu ceļos, viņi demonstrēja savus lieliskos zobus tieši pārkāpējam sejā. Parasti ar to pilnīgi pietika.

„Ir zināms kolliju šķirnes suns vārdā Zollija, kura zināja septiņus maršrutus. Pats saimnieks – kara veterāns Nikolajs Ivanovičs Šilins – dēvēja Zolliju par savām acīm.” Kolliji ar savu atbildības sajūtu, uzmanību, pacietību un precīzajām kustībām pelnīti tika uzskatīti par vieniem no labākajiem, ja pat ne par pašiem labākajiem neredzīgo pavadoņiem. Zollija, par kuru gāja runa fragmentā no V. Kostiljeva raksta, tika iegūta Maskavas klubā, izaudzināta sava saimnieka ģimenē un sagatavota neredzīgo pavadoņu skolā. Šis suns bija izstāžu dalībnieks, radīja vairākus metienus, un tā pēcteči tika iekļauti turpmākajos selekcijas darbos.

Runājot par kollijiem, nedrīkst aizmirst arī glābšanas-meklēšanas dienestu. Lūk, pazīstama suņu-glābēju sagatavošanas speciālista M. I. Usova viedoklis: „Kas attiecas uz dienesta suņu šķirnēm, nenoliedzami labākie suņi-glābēji ir kolliji. Šie suņi lieliski izpilda visus meklēšanas veidus, nekad neizrāda agresivitāti pret atrastajiem cietušajiem, lai arī tie ir nepazīstami cilvēki. Tiem piemīt liels „intelekts” – spilgti izteiktas spriešanas spējas.” Tālāk Usovs norāda uz diviem garspalvaino kolliju trūkumiem, tomēr viens no tiem – pārāk lielais augums – jau ir vēsture, jo mūsdienās mūsu kolliju masa jau atbilst starptautiskajam standartam. Otrs trūkums – mīkstčaulība, kas radusies no dzīves pilsētas apstākļos, un nepietiekoša izmantošana dienesta vajadzībām – ir visnotaļ pārvarams.

Kolliji ir ārkārtīgi izturīga un nav prasīga šķirne, un, kā rāda pieredze (galvenokārt – militāra), pat dzīvokļos auguši suņi viegli pārcieš sliktus laika apstākļus, aukstumu un citas neērtības. S. V. Rodionova kā apstiprinājumu kolliju izturībai min šādu faktu: „Džem-Arčibalda (dzim. 1962. gadā), kas auga istabas apstākļos, 1966. gada janvārī tika nodota suņu audzētavā. Spēcīgo salu šis suns pārdzīvoja bez kādām sekām, tai pat laikā, kad citu šķirņu suņi, kas atradās ar to vienādos apstākļos, apsaldēja ausis un ķepas.”

Tāpēc var apgalvot, ka nav principiālas atšķirības starp dažādu kolliju paveidu darba spējām - atšķirība meklējama saimnieku un suņu audzētāju vēlmē strādāt un iegūt labus darba suņus. To borderkolliju un gludspalvaino kolliju spēks, kuri nav pārcietuši modes ačgārnības, slēpjas šķirnes lielajās darba spējās. Un patiesu garspalvaino kolliju cienītāju goda lieta ir atgriezt šķirnei tās pelnīto slavu.

Atgādinot par lieliskajām kolliju prasmēm un spējām, kas mūsdienās diemžēl pārsvarā netiek izmantotas, gribas uzdot jautājumu: „Vai ir vērts aiz jūras meklēt tās bagātības, kuras ir apraktas šeit pat – līdzās mums?” Nepietiek ar to, ka tiek atvests viens vai vairāki piemēroti suņi, - vēl ir jāprot ar tiem arī strādāt, bet vēlāk veikt selekcijas darbus, rēķinoties ar darba spējām un prāta potenciālu, bet šis jau ir patiesi grūts uzdevums. Un vai ar borderkollijiem spēs strādāt mūsu, pie aitu suņiem un rotveileriem pieradušie instruktori, ja viņi neprot un negrib strādāt ar kollijiem, kuri ir vienkārši izspiesti no apmācību laukumiem. Man ļoti patīk brīnišķīgā angļu frāze: „Vācu aitu sunim ir jāpavēl, kollijam tikai jāpalūdz”, kas tik ļoti labi raksturo atšķirību starp šo šķirņu suņiem. Kollijs ir kā radīts adžiliti – veikls, manevrētspējīgs, savākts un ļoti uzmanīgs. Un, ja atrastos treneri, kuri būtu gatavi radošam darbam un kuri saprastu šo šķini, tad kolliji adžiliti tasēs noteikti spēs pieveikt šim sporta veidam mazāk piemērotos vācu aitu suņus un rīzenšnaucerus.

Nesen, žurnālā „Drug” lasot rakstu par Vidusāzijas aitu suni, uzdūros apgalvojumam, ka „neviens borderkollijs neizglābs aitu baru ne tikai no vilka, bet pat no šakāļa”. Tas ir vēl viens piemērs mītam par kolliju maigo dabu un nevarību. Atļaušos gandrīz pilnībā citēt fragmentu no visiem zināmā E. Seton-Tomsona stāsta „Bingo”: „..es ieraudzīju... milzīgu zvēru, kuram pa pēdām sekoja cits, mazāks dzīvnieks, ar melniem un baltiem plankumiem.

- Vilks! – es iesaucos un, satverot ieroci, metos palīgā sunim... Noskrējis pa sniegu nelielu gabalu, vilks apgriezās, gatavojoties aizstāvēties.

Suns – mūsu kaimiņa skotu aitu suns – skrēja uz riņķi, gaidot izdevīgu brīdi uzbrukumam... pakaļdzīšanās stepē sākās no jauna. Katru reizi, pietuvojies vilkam, drosmīgais suns kampa tam gurnā un vienlaicīgi paspēja izvairīties no tā zvērīgajiem žokļiem. Vilks ieņēma aizsardzības pozīciju un metās bēgt. Bija redzams, ka suns dzen vilku uz cilvēku mitekļiem, bet vilks veltīgi centās izrauties un aizbēgt atpakaļ pie tumšās meža līnijas, kas vīdēja austrumu pusē. Beidzot man izdevās tos panākt, un suns, cerot uz manu palīdzību, metās izšķirošajā uzbrukumā.

Pagāja vairākas sekundes. Kautiņā saķērušos dzīvnieku murskulis, kurā bija grūti kaut ko atšķirt, izjuka, un es ieraudzīju vilku guļot uz muguras, kā arī asinīs mirkstošu suni, kurš bija satvēris vilku aiz rīkles. Tagad man nesagādāja grūtības pabeigt kauju, ielaižot vilkam galvā lodi.

Kad šis, ar izcilo jutīgumu apveltītais, apbrīnojamais suns ieraudzīja, ka ienaidnieks ir beigts, tas pat nepalūkojās uz to. Viņš riksī laidās uz fermu, kas atradās četras jūdzes no šejienes, pie sava saimnieka.

Tas bija brīnišķīgs suns; pat, ja es nebūtu paspējis pienākt viņam palīgā, arī tad tas būtu ticis ar vilku galā. Kā es vēlāk uzzināju, tas nebija pirmais šāda veida gadījums. Šis suns vienmēr uzvarēja vilkus, lai arī tie bija daudz lielāki par viņu pašu.”

Šīs stāsts parāda ne tikai kollija vīrišķību un drosmi, bet arī tam raksturīgo cīņas taktiku – „cīņu laikas stilā”. Šī efektīvā taktika un bezbailība pret zvēru padarīja kolliju (līdzās erdelterjeriem) par palīgiem lauvu medībās Āfrikā (par to savā grāmatā raksta pats slavenākais no šiem medniekiem – Džons Hanters).

Vēl viena ārkārtīgi pievilcīga kolliju īpašība – to izturība un pacietība. Kolliji nesmilkst; klusējot, sakostiem zobiem tie pārcieš sāpes un ciešanas. Viņi neuzsāk konfliktus, bet nepieciešamības gadījumā cīnās bez atkāpšanās pat ar daudz lielāku pārspēku. Ne velti Lielbritānijas skotu strēlnieku pulka, kurš ir slavens ar savu drosmi kaujas laukā, simbols un talismans ir tieši kollijs.

Suņa darba spēju un īpašību neievērošana, manuprāt, ir galvenais mūsdienu garspalvaino kolliju audzētāju trūkums. Orientācija uz lēnīga, pārmērīgi draudzīga, tīri dekoratīva suņa, tāda kā „pacifista” tēlu veicināja to, ka savulaik izstādēs dominēja (un guva uzvaras) „modernā” tipa suņi – bieži vien neveikli, ar vāji attīstītu ķermeņa uzbūvi un ar pārāk pūkainu, vatei līdzīgu apmatojumu. Tādi kolliji patiešām nav piemēroti ne darbam, ne sportam, ne vispār aktīvai dzīvei. Par laimi, šobrīd šī situācija veiksmīgi tiek labota, un ir redzams, ka daudzi vadošie suņu audzētāji cenšas atgriezties (protams, jaunā līmenī, ar pieejamā tipa un galvas kvalitātes saglabāšanu, kaulu sistēmas spēcīgu uzbūvi, apmatojuma bagātību) pie lieliska, varena kollija tipa, kāds tas bija šķirnes uzplaukuma laikā – 60.-tajos un 70.-tajos gados, Ladypark, Dunsenane un Rokeby audzētavu laikā. Toties kontinentālā Eiropu šobrīd aktīvi aizraujas ar „modernā” tipa kollijiem.

Par milzīgu nožēlu pēdējā standarta redakcijā ir noņemts teikums par kollija darba pielietojumu, kas rada šķirnes degradēšanās briesmas. Šādu attieksmi rada atsevišķi tiesneši-speciālisti, kas izvēlas vieglāko ceļu – netuvināt standartam savus suņus, bet pielāgot saviem suņiem standartu. Šāda attieksme var samaitāt arī tos, kas tikai nesen ir sākuši aizrauties ar kollijiem. Viņiem kolliju ideāls ir – kaut kas līdzīgs lielai rotaļlietai, mīkstam dīvāna spilvenam ar gudru sejas izteiksmi skaistajās acīs, ko ietver pūkains apmatojuma mākonis. Staigāšana šim mīlulim nav obligāta, kur nu vēl skraidīšana, bet piebilde, ka kollijs ir darba suns – izraisa smieklus un sašutumu.

Dārgie kolliju audzētāji! Mēs visi vēlamies, lai mūsu mīļotā šķirne būtu populāra un mīlēta ne tikai mūsu vidū, bet, lai to cienītu un tā patiktu arī daudziem, daudziem citiem. Šķirnes popularitāte ir atkarīga pirmkārt nevis no panākumiem izstādēs, bet gan no mūsu suņu rakstura un spējām, to atbilstību potenciālo saimnieku vēlmēm. Vai var gaidīt kaut ko labu no šķirnes, kurā jau parādās kucēni, kuri neprot skraidīt, jo tiem to neļauj darīt viņu ekstremitātes?

Kolliju dzīves mērķis, neskaitot sportu un dienestu, - ir būt ģimenes sunim, bērnu biedram, pavadonim pārgājienos. Tas ir suns cilvēkiem, tas mīl pastaigas dabā, sportu un tūrismu. Tas ir suns, kas pavada slēpotājus un velk ragaviņas, peld, cauru dienu skraida pa mežu, nenogurdināmi rotaļājas ar bērniem – tā uzskaitīt var ilgi. Tieši tādai dzīvei cilvēki izvēlas kollijus, un tādam sunim ir lieliski jākustas un jāpriecē saimnieka acis un sirdi. Turklāt tādam sunim jābūt veselam, izturīgam un neizlutinātam, un tieši to paredz darba suņu standarts.

To labi saprot īstie kolliju šķirnes cienītāji, tie, kuri kollijos ciena ne tikai jauko purniņu, bet harmonisko ķermeni, cienīgumu un izcilās dvēseliskās un prāta spējas.

Mūsdienās jau daudzās valstīs cilvēki ir apzinājušies nepieciešamību kultivēt kollijus tieši kā daudzpusīgus darba suņus, un ārzemēs pastāv kolliju klubi un biedrības, kas aktīvi nodarbojas ar to apmācību un sacensību organizēšanu. Īpaši populārs darbs ar kollijiem ir kļuvis Skandināvijas valstīs. Tur visu veidu kollijus (ieskaitot garspalvainos) bieži var redzēt adžiliti priekšnesumos. Zviedrijā tikai apmācīts kollijs var pretendēt uz čempiona titulu.  Zviedrijas kolliju kluba sudraba jubilejā 17 labākie darba kolliji sacentās meklēšanas un glābšanas dienestu vingrinājumos.

Šķirnes dzimtenē Lielbritānijā pastāv garspalvaino un īsspalvaino kolliju apmācības asociācija – The Rough and Smooth Collie Training Association (RSCA), kas veic uzvedības testus, organizē kolliju paklausības apmācības kursus, „pilsētas suņa” kursus, adžiliti treniņus utt., kā arī rīko sacensības visos dienestu veidos un lielus ikgadējus svētkus, kuru laikā tiek titulēts gada labākais darba kollijs.

Nesen Anglijā tika nodibināta starptautiskā kolliju biedrība, kas par savu mērķi nosprauda uzturēt garspalvaino un gludspalvaino kolliju darba īpašības, galvenokārt to ganu suņu dotības, jo tieši tas padarīja kollijus slavenus kā nepārspējami gudru un talantīgu suņu šķirni. Šajā biedrībā, protams, ietilpst arī Skandināvijas valstu pārstāvji.

Smieklīgi, ka mūsu valsts, vienā mirklī pazaudējusi savas bagātās tradīcijas, tagad atrodas ārpus šīm darbībām, un mūsu kollijiem atliek vien cerēt uz atdzimšanu. Tomēr mūsu kolliju populācija ir saglabājusi suņus gan ar pareizu ķermeņa uzbūvi, gan ar lielu darba spēju potenciālu, un šķirnei uzticīgie suņu audzētāji, vadoties pēc standarta, var iegūt savu tālo senču slavas cienīgus pēcnācējus. Un to veiksmīgi apstiprina tādi šķirnes pārstāvji kā Nestors no Stellas Mājas (īp. E. Nikolajeva – četrkārtējs paklausības sacensību čempions (turklāt arī Krievijas izstāžu čempions) un slavenais Džeimss Bonds – patiess tā saucamais cirka apmācības čempions. Džima īpašnieks un dresētājs Pāvels Serebrjakovs ne velti strādā tieši ar kollijiem. Džima priekšgājējs – Džonijs bija izcils gan dažādos dienesta suņu sacensību veidos, gan paraugdemonstrējumos. Masteršafta sacensībās 1998. gadā kollijs no Ņižnijnovgorodas kļuva par otrās vietas ieguvēju. Adžiliti sen un veiksmīgi startējusī Anny Blek Wonder of Feauture uzvarēja starptautiskajās sacensībās Palangā, kolliji aktīvi uzstājas Somijā, Čehijā, Šveicē. Mūsu jaunā Evendela Šenandoa tikai pēc viena gada uzstāšanās iekļuva starp desmit valsts labākajiem suņiem pēc „AiR” versijas un pirmajā adžiliti kluba „Vmestje” komandas sastāvā. Viņa uzvarēja Viskrievijas sacensības „Baltās naktis 2001”, Krasnojarskas reitingu čempionātu, kā arī „Gran Prix Nutro” posmu. Uzstājoties kinoloģijas stafetē jauniešu sacensību posmā, Šena un viņas māte Tenžerina ieguva pirmo vietu.

Kollijs ir radīts aktīvai dzīvei un daudzpusīgai darbībai, tam ir jājūtas vajadzīgam un noderīgam. Neliedziet saviem suņiem laimi kopā ar savu saimnieku radoši darboties! Šodien ir daudz sporta disciplīnu, ar kurām veiksmīgi, ar prieku sev un jums, ceļot šķirnes prestižu, var nodarboties kolliji: collgility ®, kaniboulings ®, kastings ®, kanikrokets ®, pitch & go, barelreisings, piesaukšana utt. Padariet savus suņus laimīgus, bet mīļoto šķirni – cienījamu! Bet par suņu sporta veidiem vairāk uzzināsiet sadaļā Mūsu sports.



Jelena Kogana, foto no Irisas Stepes arhīva

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Irisa Stepe


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0