Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas

» DOSAAF kolliju sanitārais un sakaru dienests


 

0

Darba klase bez darbiniekiem

.

Ievads
.
Šim rakstam mani iedvesmoja Krievijas kolliju īpašnieku diskusija internetā par kolliju darba spējām.
Patlaban Krievijas Nacionālā kolliju kluba valdē izskatīšanai nosūtīts iesniegums, kas ierosina mainīt izstāžu reglamenta punktus par Darba klasi, proti, - kollija īpašniekam, lai eksponētu savu suni nacionālās vai starptautiskās izstādes Darba klases ringā, būtu jāiesniedz ganīšanas testa sertifikāts.

.

..

Līzīte gana aitas

.
.
Kur ņemt aitas?
.
Arī pats neviennozīmīgi vērtēju šo iesniegumu. Pēc būtības viss skaidrs – darba sunim jeb Darba klases pārstāvim ir reāli jāstrādā vai vismaz jābūt apmācītam tāda darba veikšanai, kas atbilst šķirnei. Tādēļ arī aitu ganīšana šķiet loģiska kollija prasme. Kaut gan vēlme atdot kollijiem to, kas viņiem laika gaitā atņemts, šķiet apsveicama, un arī mēs “Straumēnos” esam centušies darīt to pašu, tomēr tā ir un paliek utopija. Ne visiem kolliju īpašniekiem ir iespēja apmeklēt aitu ganīšanas nodarbības, un tikai retajam būtu vēlme to darīt, ja šāda iespēja pastāvētu. Lielākais vairums kollistu nevēlētos darīt neko, ja nu reizēm piedalīties kādā izstādē. Tāpēc nesaprotu “cepšanos” pret obligāto ganīšanas testu un cenšanos neļaut virzīt šo ierosinājumu izskatīšanai. Ja tavs suns neprot un nedara neko, tad kāda daļa tev gar Darba klasi? Savu "dīvānsuni" var izstādīt visās citās klasēs!
Kaut gan, ja pieņem, ka sports ir darbs un suņu sporta veidu saraksts šobrīd, savukārt, ticis papildināts ar jaunu nosaukumu “Suņu izstādes” (“Conformation show” vai “Breed show”), jāsaprot, ka suņu izstādītāji ļoti “sporto” jeb “strādā”. Vismaz viņiem tā šķiet. 

.

.

Sanitārā dienesta kollijs

.
.
Vēsturisks atskats
.
Vēsturiski kollijs ir aitu ganītājs, taču pēdējos 100 gados viņš sevi ir apliecinājis arī kā lielisks darbinieks citās suņu ”profesijās”, tai skaitā strādājis kā dienesta suns. Atgādināšu, ka tieši kollijs kļuva par pirmo dienesta suni un pirmo kara suni pasaulē.

Pirmā Pasaules kara laikā (1914-1918) sanitārajā dienestā tika izmantoti ļoti daudzi kolliji. Savu darbu ierakumos un kaujas laukā viņi turpināja arī Otrā Pasaules kara laikā (1941-1945) gan kā sanitārie suņi, kas palīdzēja atrast ievainotos un nogādāt tiem medikamentus, gan kā sakarnieki, gan arī sapieru palīgi. Lai atceramies kaut vai Kara Varoni kolliju Diku! (“Kara Varonis” šajā gadījumā speciāli rakstu ar lielajiem burtiem.) Suns piedalījās tādu pilsētu kā Staļingradas, Ļeņingradas un pat Prāgas atmīnēšanā un savas karjeras laikā spējis atrast 12 000 mīnu. Absolūts suņu pasaules rekords! Par Diku esmu savācis pietiekami daudz materiālu, lai uzrakstītu apjomīgu rakstu ar tādu pašu nosaukumu - Kara varonis Diks.

.

.

Slavenais mīnu meklētājs Diks.

.

Kolliji tika izmantoti arī kā transporta suņi, velkot nelielus ratus vai ragavas ar nelielu kravu.
Suņus militārām vajadzībām pirmie sāka izmantot tieši vācieši. Arī tādam vīram kā “Sanitārā suņu dienesta” (“Deutschen Verein für Sanitätshunde”) dibinātājam, māksliniekam, kinologam, rakstniekam un fotogrāfam Žanam Bungarcam (1854-1934) ir ko teikt par kollijiem: “Skotu aitu suns strādā pārliecinoši, klusi, bez steigas un kņadas, izceļas ar izcili retu sapratni, jūtību un uzticību. Šo suni var droši nodēvēt par kara suņa ideālu.”
Divdesmitā gadsimta sākumā Vācijas armijā un policijas dienestā visizplatītākie bija erdelterjeri, vācu aitu suņi, dobermaņi un kolliji. Taču, pieaugot Vācijas nacionālismam, kolliji pamazām tika izstumti no dienestiem, dodot vietu vietējām šķirnēm. Dažam labam ģenerālim esot bijušas pretenzijas pret britu suņiem un tas tā var būt, jo jau sen ir vispārzināma vāciešu un britu savstarpējā nepatika.
Kaut gan Otrā Pasaules kara laikā Sarkanās armijas rīcībā bija visai neliels kolliju īpatsvars, tie lika par sevi runāt. Varu pastāstīt par sanitārā dienesta kolliju Bobu, kurš izglāba 16 ievainotos. 1942. gadā savā aprakstā “Kaštanka” I. Erenburgs rakstīja: “Tas notika pie Suhiņičiem. Bija iestājusies kārtējā neskaitāmā pauze starp uzbrukumu un kontruzbrukumu, un ievainotie bija paslēpušies bedrēs. Skotu kollijs Bobs baltā apsējā lēnām līda pāri kaujas laukam. Atrodot sniegā guļam ievainoto, Bobs apguļas blakus un elsodams it kā ziņo: “Esmu te!” Kollijs gaida, vai ievainotais paņems marles pārsējus – uz suņa muguras atrodas pirmās nepieciešamības medikamentu aptieciņa. Ja paņemt nespēj, kollijs saņem mutē brenzeli (speciālu aportēšanas priekšmetu, kas piestiprināts glābšanas suņu kaklasiksnai – aut.) un lien atpakaļ pie sanitāra: tā ir zīme, ka suns atradis bezpalīdzīgu ievainoto. Bobs jau bija atradis septiņpadsmito ievainoto – leitnantu Jakovļevu, bet, lienot atpakaļ pie sanitāra, pēkšņi sākās mīnmetēju apšaude un šķemba norāva daļu kollija priekšķepas. Neskatoties uz to, Bobs, neizlaidis brenzeli no mutes, pēdējiem spēkiem atlīdis līdz sanitāram, ziņoja: “Glābiet ievainoto karavīru!” Kas tālāk notika ar kolliju, diemžēl netiek vēstīts, kaut gan to var iedomāties...
1941. gadā kādas Sarkanās armijas daļas komandieris, pulkvedis P. Zavodčikovs stāstīja: “Tie kolliji, kuri man uzticētajā karaspēka daļā tika atsūtīti no Ļeņingradas iedzīvotājiem, kaujas apstākļos izrādījās izcili darbspējīgi un izturīgi, viegli apmācāmi jebkuram dienestam, kuram mēs izmantojām suņus Lielā Tēvija kara laikā.”

.

  Video
.

Sanitārā dienesta kollijam tiek apvilkta gāzmaska (Pirmais Pasaules karš, 1914-1918)

» Noskatīties


.

.

Sanitārā dienesta kollijs

.
Pēckara laikā kolliji visā Padomju teritorijā turpināja pildīta dažādus uzdevumus visdažādākajos dienestos – patrulēja ielās kopā ar miliciju, apsargāja objektus, palīdzēja neredzīgajiem, un kurš gan neatceras kolliju startus un uzvaras dažādās sacensībās! Latvijā, protams, tā bija Irisa Stepe un Neguss.
Pagājušā gadsimta 60-tie un 70-tie gadi bija PSRS dienesta suņkopības uzplaukuma laiks, kurā vienu no galvenajiem pakāpieniem arvien ieņēma tieši kolliji. Viņi lieliski apguva vispārējās apmācības kursu, sardzes-aizsardzības dienesta kursu, slēpotāju vilkšanu un bija militarizētās daudzcīņas sacensību dalībnieki. Viens no slavenākajiem tā laika Maskavas dienesta kollijiem – izcilniekiem bija Vernijs (īp. Popovs). Viņš bija zvaigzne visās sacensībās, spēja aizturēt arī noziedznieku, bet sadzīvē bija jauks un maiga rakstura kollijs. 1964. gadā viņš uzvarēja Vissavienības sacensībās, uzvarot visus milicijas aitu suņus. Starp citu, šajās pat sacensībās vispārējās dresūras kursa individuālajā ieskaitē otro vietu ieguva Irisa Stepe ar Negusu.

.

.

Sacensību zvaigzne Vernijs

.
Neguss strādāja ūdens glābšanas dienestā, piedalījās sacensībās un pa vidu vēl paspēja piedalīties Krievu drāmas teātra izrādē “Viņi nenolieca galvu”.
Pagājušā gadsimta 60-tajos gados kāda no Skotijas kolliju audzētavām sagatavoja un piegādāja kollijus Brazīlijas policijas dienestam. Atšķirībā no “vāciešiem”, kolliji viegli iedzīvojās mitrā tropiskā klimata apstākļos un uzrādīja labākus rezultātus noziedznieku aizturēšanā “bez zobiem”: kolliji panāca aizturamās personas un ar sava ķermeņa svaru notrieca tos no kājām, uzsitot pa ceļu locītavām, bet pēc tam atņirdza savus zobus tieši gulošam cilvēkam sejā. Tas bijis ļoti efektīvs līdzeklis un pārliecinošs “arguments”, lai ļaundaris pat nedomātu pretoties.
Laiks gāja un kolliji turpināja strādāt. Kollijs tika atzīts par universālu suni – tādu, kas spēj visu. Viņu ierindoja arī starp labākajiem glābējsuņiem. Glābšanas dienesta suņu sagatavošanas instruktors M. Usovs saka: “Kas attiecas uz dienesta suņu šķirnēm, kollijs ir vislabākais glābšanas dienesta suns. Viņš ir viegli apmācāms jebkurām meklēšanas darbībām, nekad neizrāda agresivitāti pret atrastajām personām. Šiem suņiem piemīt augsti attīstīts intelekts, spilgti pamanāma sakarība starp domāšanu un darbību.”
Pērnā gadu simteņa 90-tajos pēkšņi viss mainījās. Bez darba palika ne vien cilvēki, bet arī kolliji... Tika koriģēts arī šķirnes standarts, bet par to nedaudz zemāk.

.

.

Rīgas puika Neguss (īp. I. Stepe)


.
Reglamenti un citi aprakstītie papīri
.
Nespēju atsaukt atmiņā Darba klasi kādā no mūsu organizētajām specializētajām kolliju izstādēm Variebā, Iecavā, Plakanciemā vai Mārupē. Neviens no mūsu kluba kollijiem šajā gadsimtā nav oficiāli apmācīts atbilstoši reglamentam un saņēmis sertifikātus, kas ļautu šādā klasē startēt. Mums nav arī “oficiālo” sporta kolliju – kinoloģisko organizāciju rīkoto sacensību dalībnieku un laureātu.
Tagad nedaudz ieskatīsimies normatīvos.
Vispirms par FCI garspalvainā kollija standartu labojumiem, kurus jau minēju savā publikācijā “Vai kolliju standarts zaudēs jēgu?” 1996. gadā FCI labotajā šķirnes standarta versijā no teksta bija pazudušas norādes par kolliju pielietojumu ganīšanas darbā, kas bija pats galvenais kodols, ap kuru grozās visa standarta prasību loģika un jēga. Kopš šī brīža kolliji ir vairāk tuvāki dekoratīvajam suņu “galam” nevis “darba”.

Ja es zinātu precīzi, kurš cilvēks to paveica, es ievietotu šeit viņa bildi ar parakstu “Viņš iznīcināja kollijus!”. Mēģināju "rakties" šajā virzienā, bet - ak, vai! - FCI Standartu komisija ir bezmaz vai pusslepena brālība un tās locekļi nav noskaidrojami.
LKF (pārstāv FCI) savā izstāžu reglamentā norāda, ka “Darba klasē var piedalīties suņi no 15 mēneša vecuma. Starptautiskajās, nacionālajās, specializētajās, klubu un FCI grupu (kollijiem tā būtu 1. grupa – aut.) izstādēs Darba klasē var pieteikt suņus, kuri saņēmuši FCI apstiprinātu starptautisko darba pārbaudes sertifikātu. Darba klasē var reģistrēt tikai tās šķirnes suņus, kuru šķirnes standartā ir noteikta darba spēju pārbaude”. Īsi un precīzi. Atšķiram dokumentu par darba pārbaudēm un skaidri redzam, ka kollijam tādas nav paredzētas (atcerieties pieminētās standarta izmaiņas!). Aitu un ganu suņu grupā jeb pirmajā grupā (pēc FCI klasifikācijas), kurā ierindots arī kollijs, izlasām, ka darba pārbaudes paredzētas tikai beļģu aitu suņiem (grīnendālam, lakenuā, malinuā un tervjūrenam), boseroniem, briāriem, vācu aitu suņiem un Flandrijas buvjē.
Starptautiski un oficiāli kollijiem Darba klase nav pat pieejama.
LKA (pats nesaprotu, ko īsti pārstāv) izstāžu reglamentā vēstīts, ka Darba klasē varam pieteikt savu suni no 15 mēnešu vecuma, bet punkts 11.4 šajā dokumentā mūs informē, ka: “Reģistrējot suni Čempionu vai Darba klasē, pieteikumam pievieno izstāžu čempiona sertifikāta kopiju vai darba pārbaudes diploma kopiju.” Skaidrojums, kurā būtu uzskaitītas “darba pārbaudes” un kādām šķirnēm, neatrodu. Vai kāds man to var paskaidrot?

.

.

Superkollijs Tefija - teicamniece, komjauniete un skaistule


.
.
Nobeigums jeb Kur strādāt kollijam?
.
Kas ir uzskatāms par kollija darbu? Savulaik iziets vispārējās apmācības kurss vai ikdienas darbs saimniecībā visa mūža garumā? Kurā klasē ierindot Līzīti, Romeo un Lociņu, kuri ikdienā strādā lauku saimniecībā un brīvajos brīžos sporto? Vai suņu sports – šķēršļu pārvarēšana, aportēšana, skriešana ap mucām – ir darbs?
Kādā kategorijā ierindot Latvijas superkolliju Tefiju, kura ir izcila sportā, paklausībā un aitu ganīšanas testā? Kā to visu vērtēt un izmērīt?
Caurlasot esošos bezjēdzīgos un ķeksītim tapušos reglamentus, kļūst skaidrs, ka daudz ko vajadzētu labot un papildināt.
Darba klase – tā ir iespēja radīt cilvēkos interesi par suņu apmācību un sportu. Tā ir arī to cilvēku darba novērtēšana, kas nodarbojušies ar saviem suņiem, veltījuši tiem vairāk laika un savā dzīvē sasnieguši nedaudz vairāk nekā “dīvānsuņu” īpašnieki.
Ja turpināsies un progresēs līdzšinējā kolliju īpašnieku pasivitāte, iespējams, nonāksim līdz kolliju ieskaitīšanai devītajā jeb dekoratīvo suņu grupā (pēc FCI) vai arī Dekoratīvās klases ieviešanas izstādēs.

.

.

P.S. Starp citu - kāda jēga no kinoloģiskajām organizācijām, kas nevis attīsta suņu darba spējas, bet pārvērš tos par dekoratīvajiem komercizstāžu dalībniekiem? Līdz atbildei katrs var aizdomāties pats...

.

 


  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas

» DOSAAF kolliju sanitārais un sakaru dienests


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0