Publikācijas  

.

 

Pārdomas par pasākumiem

.

.

Vecais Kollijs uz vecā mopēda "Rančo kollijā ® 2011".

.

Ievads jeb kuru tas interesē?

.

Nesenā pagātnē, kad izdomāju rakstīt grāmatu, nolēmu, ka vienu sadaļu tajā noteikti veltīšu pārdomām par paša rīkotajiem pasākumiem pagātnē, galvenokārt tādiem, kā, piemēram, "Kollimpiāde ®" un "Rančo kollijs ®". Vēlāk sapratu, ka šo ideju varu nolikt kaut kur dziļi starp daudzajiem krāmiem siena šķūnī, jo tā nav reāla.

Pirmkārt, man nekad nebūs tādu līdzekļu, lai nodrukātu grāmatu. Te kāds varbūt ieteiks izdot elektronisku versiju, nevis tipogrāfijā iespiestu, taču, pārcilājot domās visus iespējamos variantus, sekos otrkārt, - nespēju iedomāties nevienu no saviem paziņām, tostarp bijušajiem un esošajiem kollistiem, kuri šādu grāmatu vēlētos iegādāties un izlasīt. Pat, ja to dāvinātu viņiem, vai, ja tā būtu elektroniska.

Treškārt, man tomēr grāmata asociējas ar taustāmu priekšmetu, kuru var paņemt rokās un pāršķirt lapas, nevis elektronisku failu.

Pavisam domu par grāmatu, žēli nopūšoties, atmetu brīdī, kad biju uzrakstījis pusstundu garu tekstu savai autobiogrāfiskajai dokumentālajai filmai "Ceļš uz "Laimīgo kolliju zemi"". Taču ik pa laikam kā rēgs pamestā mājā mani vajāja vēlme dalīties savās pārdomās par rūgto pieredzi, kad daudzus gadus, it kā īpašas misijas vadīts (vismaz toreiz tā pašam likās) un upurējot daudz ko savā ikdienas dzīvē, uzņēmos rīkot dažādus lauku izklaides un sporta pasākumus kolliju īpašniekiem, kuri manis ieguldīto milzu darbu... nenovērtēja.

.

Pikniks vai sports?

.

Reiz kādā pavasara specializētajā garspalvaino kolliju izstādē dzima ideja par kopīgu sapulcēšanos ārpus oficiālajiem izstāžu ringiem, t.i., noorganizēt atpūtas pikniku kolliju īpašniekiem kopā ar saviem suņiem. Ideja nebija peļama, taču man parasts pikniks brīvā dabā ar desu cepšanu šķita pārāk garlaicīgs. Vēl vairāk - man ļoti gribējās pievērst kollijus fiziskām aktivitātēm un tolaik es ļoti interesējos par visdažādākajiem suņu sporta veidiem, kurus piekopa visā pasaulē. Tādēļ šis šķita vispiemērotākais brīdis pārvērst iecerēto pikniku par pasākumu, kuram ir arī sportisks saturs. To arī nolēmu realizēt, piešķirot iecerētajam pasākumam arī ļoti oriģinālu un labskanīgu nosaukumu - "Kollimpiāde ®" (tas darināts no vārdiem "kollijs" un "olimpiāde").

Atceros, kā pirmās "Kollimpiādes ® 2009" apbalvošanas ceremonijā visi dalībnieki, neatkarīgi no saviem panākumiem vai neveiksmēm, bija ļoti pacilātā noskaņojumā un bija laimīgi, ka šāds pasākums beidzot ir radīts un noticis. Un kādas atsauksmes tika rakstītas! Nevienam nebija pretenziju ne pret organizatoriem, ne sacensībām, ne sporta inventāru. Nebija ne runas par ambīcijām obligāti visus uzvarēt un būt pirmajam.

Taču gāja laiks un ar katru gadu dalībnieku prasības auga un man tika izvirzīti arī dažādi pārmetumi. Nu jau nepietika ar dalību vien, gribējās arī par visu varu kāpt uz goda pjedestāla un bieži vien nepelnīti, jo mājās ar savu kolliju nebija pat nodarbojušies. Lai gan pasākuma programma tika publicēta gandrīz gadu iepriekš un tajā tika uzskaitītas paredzamās disciplīnas, bet tālāk saites veda uz konkrētiem suņu sporta veidu aprakstiem, prasībām un (samazinātiem) normatīviem, lielā daļa "Kollimpiādes ®" dalībnieku pat pasākuma dienā īsti nezināja, kas te vispār notiks, kur nu vēl runāt par apzinātu gatavošanos sacensībām. Viņiem gandrīz gadu nebija laika pat iepazīties ar informāciju! Taču tas nebūt nemazināja vēlmi pēc uzvarām.

Pēc pašu dalībnieku ierosinājuma turpmāk tie pēc izvēles varēja startēt gan tā dēvētajā "tautas klasē" (neko neprotot izdarīt bez pavadas), gan "sporta klasē" (bez pavadas un mehāniskas iedarbības uz suni). Taču arī šāda pretīmnākšana un sadalījums visus neapmierināja. Tika ierosināts "sporta" un "tautas" klases dalīt vēl sīkāk - trijās vecuma grupās: 1) līdz 20 gadiem (bērni un jaunieši) 2) no 21 līdz 50 gadiem ("parastie") un 3) sākot no 51 gada ("pensionāru grupa"). Plus vēl kucēni un suņi veterāni atsevišķi. Šādā gadījumā sanāktu 8 vai 9 grupas un, ņemot vērā, ka togad pasākumā piedalījās 27 dalībnieki, katrā grupā būtu pirmo trīs vietu ieguvēji (27:9=3) - visi "Kollimpiādes ®" dalībnieki = čempioni! Es, saprotams, šādam absurdam nepiekritu, un bija cilvēki, kas apvainojās.

.

Kā sastādīt maršrutu?

.

Par katras "Kollimpiādes ®" "galveno" disciplīnu varēja dēvēt obligāto šķēršļu joslu un, lai sastādītu maršrutu, ir nepieciešamas zināšanas. Pavisam vienkāršiem vārdiem runājot, jāpārzina šķēršļu izmēri, attālums starp tiem (cik tempu starpā, - dažādiem dzīvniekiem un dažādu auguma suņiem tas atšķiras; attālums taisnā posmā atšķiras no attāluma līkumā utt.), šķēršļu sarežģītība un to pārvarēšanas secība (piemēram, pēc sarežģītāka šķēršļa - "oksera" (parasta, itāļu vai zviedru) tiek likta vienkāršā barjera jeb "stāvais" utt.) un daudz kas cits. Es par to biju ļoti daudz un pastiprināti interesējies, taču, man par lielu pārsteigumu, vislielāko pārmetumu klāstu esmu saņēmis tieši par šķēršļiem. Katrs sacensībām nesagatavotais dalībnieks man klāstīja savu versiju un aizrādīja man par "nepareizu" inventāru. Piemēram, kāds kollija īpašnieks apgalvoja, ka dzeltenai barjerai viņa suns nelekšot pāri neparko, bet kāds cits teica, ka viņa sunim nepatīk "tumši zilā barjera". Ja standarta adžiliti kollijam jāpārvar kārtiņas augstums 55 cm augstumā, mēs vienmēr savā "collgility" versijā šo augstumu samazinājām līdz 45 cm. Kāda dalībniece man centās aizrādīt, ka viena barjera esot "stipri par augstu" viņas sunim. Kad piedāvāju paņemt rokās mērlentu un pārliecināties, ka tās pārlecamais augstums ir tāds pats, kā citiem šķēršļiem (45 cm), viņa piepūtās. Gadā, kad šķēršļu joslā iekļāvu taisnu tuneli divu metru garumā (adžiliti standartā - 5 m), man katrs no dalībniekiem, kas ieradās laukumā teica, ka viņa suns nu šitam cauri neiešot. Taču, kā par brīnumu, ar tuneli problēmas neradās nevienam. Reiz pat nesavaldījos un piedāvāju visiem neapmierinātajiem pirms sava starta paņemt un salikt laukumā tos šķēršļus, kas viņam patīk, un tādā secībā, kas liekas pareiza.

Tālāk gāja vēl trakāk. "Kollimpiādē ® 2013" notika nepatīkams atgadījums, kad kāda sportiste savainoja kāju šķēršļu joslas pagriezienā. Tūlīt pat pie akas aiz krūmiem salasījās "zinātāju" pulciņš un apspriedās, vainojot mani nepareizā šķēršļu joslas sastādīšanā. Debates bija visai skaļas. Es tieši tajā brīdī gāju garām gar kuplā krūma otru pusi un nejauši noklausījos. Vispārējam bariņa viedoklim aktīvi piekrita arī kāds lišķis, kas, ar mani pēc brīža sarunājoties, mierināja, ka es jau neesot pie notikušā vainīgs. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka sieviete nevis aizķērusies aiz maniem "nepareizi novietotajiem šķēršļiem", bet gan aiz pļaviņā nolīdzinātā kurmja rakuma.

Vēl kādam, kas nevarēja trāpīt laukumā, mūžīgi pitch & go laukums bija šauru!

.

Tiesāšana kā farss un attieksme pret mani

.

Daži neapmierinātie pasākumu dalībnieki apbalvošanas cermonijas laikā pat atklāti sāka paust viedokli, ka tas viss ir farss. Manis pieaicinātie tiesneši tikai imitējot savu darbu un godalgotajās vietās vienalga būšot tie dalībnieki, kurus es norādīšot. "Viss iepriekš jau ir sarunāts!," teica viņi. Vēlāk kāds dalībnieks pat ierosināja mūsu pasākumu tiesnešu nomaiņu, kam nepiekritu. Tos, kas strādāja mūsu kolliju pasākumos, pazinu gadiem, un viņi vienmēr ir bijuši godprātīgi.

Te gan jāpiebilst, ka tad, kad pēdējos gados mūsu pasākumos kā tiesneši sāka darboties personas no pašu dalībnieku vidus, notika nepatīkamas kļūdas. Kā vienu varu minēt to, kas skārusi mani pašu. Intereses pēc ar Ievu nākamajā dienā pārskaitot rezultātus, pārņēma liels rūgtums, jo tiesnešu kļūda matemātikā mūs abus ar Lociņu no goda pjedestāla trešās vietas "Kollimpiādes ®" kopvērtējumā nobīdīja uz ceturto.

Vēl esmu atklāti vainots rezultātu viltošanā un tajā, ka esmu "nozadzis" cita dalībnieka uzvaru, kā arī man ir izteikts pārmetums, ka vispār mūsu Romeo nav pelnījis "Rančo kollija ® 2017" titulu. To es nevaru piedot! Romeo bija visīstākais "Rančo kollijs ®", ko nevar sacīt par paša pārmetēja istabas suņiem.

Jau sen gribēju pats piedalīties sacensībās kā dalībnieks, taču, gatavojoties tiem, man visu laiku neatlika laika. Katru gadu laika trūkums mani vajāja līdz pat pasākuma atklāšanas stundai. Daudzi atceras, kā es izmisīgi skraidīju un veicu pēdējos darbus, lai pasākums varētu notikt tā, ka to biju iecerējis. Taču pagāja laiks un 2014. gadā pats nolēmu startēt "Kollimpiādē ®" un "Rančo kollijā ®" kopā ar savu uzticamo Lociņu. Citi pasākuma dalībnieki uz mani drīzāk skatījās ar smīnu, sak, re tam arī sagribējies paspēlēties "sportistos" un uzvarēt! Visi to uztvēra kā kaprīzi, nevis manu patiesu vēlmi, turklāt mēs arī trenējāmies.

Lociņš kļuva par "Rančo kollija ® 2014" titula īpašnieku un "Kollimpiādē ® 2015" izcīnīja trešo vietu. Pat tad mani uztvēra kā joku un mūsu uzvaras - kā obligātās nodevas man. Dažiem es biju tikai pasākuma piedeva, "āksts šķūnī", kas atkal izdomājis ko pavisam dullu. Atceros, cik nepatīkami jutos, kad kāds cits no tiem, kas atradās godalgotajās vietās, ieraugot blakus mani, neviltoti iesaucās: "Ko tad tu te dari?" Viņaprāt, bija noticis neiespējamais!

Reizēm mums ar Lociņu pietrūka sportiskās veiksmes, piemēram, atkal palikām ceturtie un no trešās vietas mūs šķīra "cilvēciskais faktors" - 2 sekundes simtdaļas, kad tika nospiesta hronometra poga. Bet reizēm barelreisingā un mazākās sacensībās šķēršļu joslā vai dragreisā abi noskrējām pat vistitulētākos sportistus.

.

"Tehniskie" pārmetumi

.

Pie tādiem var pieskaitīt pārmetumu, ka tiesneši pasākumos arhaiski veic laika kontroli ar hronometriem un mēs neesam spējuši iegādāties elektronisko laika kontroles ierīci. "Citur Eiropā" jau sen suņu saacensībās tādas lietojot, aizrādīja man.

Savu lielāko pasākumu video ierakstus sākām izdot DVD diskos un piedāvājām tos iegādāties pasākuma dalībniekiem, lai tādējādi varētu atbalstīt rīkošanu nākotnē, piemēram, iegādāties materiālus inventāra izgatavošanai un dažādas "gatavas mantas", piemēram, bumbiņas. Te saskāros ar divām galējībām, kuras mani pārsteidza. Pirmkārt, DVD diskus iegādājās ļoti maz, dalībniekus pat neinteresēja pašu startēšanas iemūžināšana video dažādās disciplīnās. Sapratu, ka naivi cerēt uz atbalstu kā daudzviet ārzemēs, kur, iegādājoties video ierakstus un dažādus suvenīrus, tiek atbalstīti dažādi pasākumi. Pie mums tas nedarbojas! Otrs pārsteigums bija kādas dalībnieces sašutums, ka DVD disku nevar iegādāties jau 5 minūtes pēc apbalvošanas ceremonijas beigām. Kāpēc nav nodrošināta pārvietojamā studija, kurā operatīvi samontēti ieraksti?

Vēl dīvaināks bija pārmetums, ka pēc pasākumiem Kolliju portālā tika publicēts "pārāk daudz bilžu"! Taisni vai jāmokās skatoties! Vai tad nepietiekot ar kādām desmit? It kā es kādu obligāti spiestu... Bet, man bilžu atlasīšana un sagatavošana publicēšanai aizņēma divas darba dienas!

.

Suņu pasākumu etaloni

.

Kamēr paši dalībnieki nenogurdami izvirzīja augstāk izvirzītās pretenzijas un dažs sarunāja pat tādas lietas, kuras ne grāmatā, ne Kolliju portālā nepublicē, citur "Kollimpiāde ®" un "Rančo kollijs ®" kļuva par paraugu un etalonu suņu pasākumu rīkošanā. Latvijā par tiem runāja pat citu suņu šķirņu īpašnieki, interesējās par dalību un reizēm pat pārmeta man, ka ignorēju šeltijus, borderkollijus un vēl dažus citus. Reiz man pat pieprasīja "šnaucerpiādi"!

Mūs centās kopēt arī ārzemēs. Krievijā pat tika izsludināts pasākums ar nosaukumu "Rančo kolli po russki", bet Vācijā vairākus gadus (un arī šobaltdien) sekmīgi notiek "Kolliju olimpiāde". Krievijas kolliju forumā, plānojot kādu nākamo pasākumu, reiz tika ierakstīts, ka organizatori izvirza par mērķi sasniegt tādu līmeni kā "Kollimpiādē ®" vai "Rančo kollijā ®" Latvijā. Kāda persona pat apvainojās un pajautāja, vai tad visu laiku viņu pasākumu līmenis esot bijis tiks zems?

Organizējot "Kollimpiādi ®", esmu uzstādījis rekordu sponsoru un atbalstītāju jomā, kuru, esmu pārliecināts, Latvijā vairs nepārspēs neviens! Mūs kādā gadā atbalstīja 26 zooindustrijas subjekti! 26 konkurenti vienkopus! Reizēm gadījās, ka pēc apbalvošanas suņu barības pakas "nelīda" uzvarētāja automašīnā un tas lūdza kādu citu viņam aiztransportēt laimēto. Bet "Kollimpiādes ® 2011" uzvarētājai bija nepieciešamas mini traktors, lai no pļavas aizvestu prom balvas.

Bija informācija, ka citu suņu šķirņu pasākumu rīkotājiem skauda mūsu balvu daudzums un reiz pat lasīju, ka lapā, kur bija informācija par gaidāmo pasākumu, apakšā pie apbalvošanas tika pierakstīta frāze "Mums jau nebūs kā "Kollimpiādē ®", protams!"

Sponsoru dāsnumam un manai spējai tos pārliecināt ar laiku radās arī nepatīkamas blaknes, kas mani gaužām sarūgtināja. Kad kādā no pasākumiem dzirdēju dalībnieces frāzi: "Uz "Kollimpiādi ®" ir izdevīgi braukt - pusgadu nav jāpērk "paika" sunim!" Tas bija kā spļāviens sejā! Izrādās, es biju izveidojis bezmaksas suņu barības noliktavu un kāds pasākumus apmeklēja tikai tāpēc, lai piebāztu sava auto bagāžnieku. Apzināti samazināju sponsoru skaitu turpmāk un stingri nolēmu nekādus rekordus vairs neturpināt. Vēl vēlāk kļuvu Zooindustrijai perpendikulārs un vispār nevēlējos balvās izmantot rūpnieciski ražotas suņu barības, jo tas kļuva pretrunā ar manu pārliecību. Tādēļ apbalvošanai tika izmantotas tikai medaļas, kausi un diplomi.

Arī mūsu pasākumos piedāvātās pašu izdomātās un izgatavotās spēles reizēm radīja interesi citur. Tā, piemēram, kaniboulings ® vēlāk tika spēlēts arī Rīgā un Daugavpilī, bet pēc tam ar nepareiziem noteikumiem, nosaukumu "Suņu boulings" un, ķegļu vietā izmantojot minerālūdens pudeles, tas nokļuva Krievijā. Tagad par kaniboulingu ®, kastingu ® un biljardu interesi ir izrādījuši ASV kolliju īpašnieki.

.

Dzīvesveida prezentācija

.

Otru pasākumu gribēju veidot laukos un tam devu nosaukumu "Rančo kollijs ®". Jau rīkojot pirmo šāda veida saietu kollijiem un viņu īpašniekiem, kļuva skaidrs, ka tam būs pavisam cita koncepcija - vairāk lauku izklaides un mazāk sporta. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tajā būs maz aktivitāšu. Tieši "Rančo kollija ®" laikā eksperimentāli esam izmantojuši daudzas mūsu sporta spēles un interaktīvās rotaļlietas.

"Rančo kollijs ®" man kļuva par tuvāku pasākumu, nekā "Kollimpiāde ®", un ne jau tikai tādēļ, ka tas notika pašu sētā, pareizāk sakot, pļavās. "Rančo kollijs ®" pilnībā atbilda mūsu dzīvesveidam un manai izpratnei par to, kā jādzīvo īstam kollijam. Sacensības bija vien šī dzīvesveida publiska prezentācija. Būvējām gan vides labirintu no siena ballītēm, slaucām salmu govi, ganījām aitas, joņojām ap mucām - vispirms trijām, tad sešām un, visbeidzot, deviņām, lecām pāri konservbundžu piramīdām un dažādiem lauku sadzīves priekšmetiem, būvējām šķēršļu joslu pļavā no kartona, lecām pāri sardelēm un skrējām cauri palagiem. Katru gadu bija izdomāts kaut kas jauns un nebijis. Daži "Rančo kollija ®" dalībnieki pat sāka ievērot atbilstošu ģērbšanās stilu.

Kad pēdējais "Rančo kollijs ® 2018" bija novadīts un pieņemts lēmums par to, ka "Laimīgo kolliju zemē ®" vairs publiski pasākumi netiks rīkoti, "Rančo kolliju ®" zaudēt man bija žēl, jo tas bija unikālāks par citiem pasākumiem. Nolēmu, ka "Rančo kollijā ® 2019" piedalīsies tikai mūsu pašu kolliji un fermas dzīvnieki - kaza Ieva, āži Olimps, Žigulītis un Plampačs, aita Dollija, ezis Kaktuss un vista Koksene. "Rančo kollija ® 2019" tituls tika pasniegts Hosento, bet ziemā - Keisijai. Sākotnēji biju iecerējis, ka šādu pašmāju kolliju un citu dzīvnieku šovu filmēšu katru gadu, bet tad sapratu, ka darbs "Kolliju kino ®" studijā man aizņem visu laiku un ir svarīgāk parādīt, ka mēs ikdienā darām savā fermā daudz vairāk, nekā sacensībās. Tādēļ mūsu seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" 41. sērijā "Ko kolliji dara ziemā? 3: Rančo āzis" humoram "Rančo āža" tituls tika piešķirts mūsu lielajam Olimpam, tādējādi liekot saprast, ka šī tēma ir slēgta.

.

Pārcelšanās

.

2014. gadā pieņēmu lēmumu pārcelt "Kollimpiādi ®" no Uguņciema uz Variebu. Oficiāli paustie iemesli bija vietas trūkums, izmaksu un zaudējumu samazināšana.

Gribēju izvērsties un, lai nodrošinātu turpmāko sacensību norisi, pēc aptuveniem aprēķiniem sporta laukumiem vajadzīgi aptuveni 3 – 3,5 hektāri pļavu, bet Uguņciema teritorija vairs neatbilda šādām prasībām, ar katru gadu vietas tur kļuva arvien mazāk – auga koku lapotnes un krūmi. Mūsu mājas pagalms ir lielāks par tur pieejamo teritoriju! Pēdējos divos gados Uguņciemā man pat vajadzēja šķēršļu joslu dalīt divās un katru izvietot savā zemes pleķītī, jo vienā vairāk par 10 šķēršļiem uzlikt nebija iespējams.

Svītrojot no tāmes sporta inventāra, apbalvojumu, aparatūras u.c. nepieciešamo lietu transportēšanu no Variebas uz Uguņciemu, tika ietaupīti apmēram 30% no kopējiem izdevumiem. Bez tam atkrita "pievienotā vērtība" - transportēšanas laikā apskrāpētais un bojātais inventārs.

Bez tam izpalika līdzņemamo mantu sarakstu sastādīšana, priekšmetu grupēšana, iekraušana un izkraušana. Un, ko darīt, ja kaut kas tiek aizmirsts? Mājās gatavoties pasākumiem ir daudz ērtāk, neko nevar arī aizmirst, turklāt "Straumēnos" šķēršļu joslas sāku būvēt 2-3 dienas pirms pasākuma, līdz ar to varēju to izdarīt daudz mierīgākā gaisotnē, nekā Uguņciemā, kad pēc ierašanās iepriekšējās dienas pēcpusdienā dažu stundu laikā vajadzēja uzbūvēt laukumus trijām disciplīnām, gar laukumu malām izvietot sponsoru bannerus, kuri mūžīgi šļuka nost no armatūrām utt. Mājās banneriem izgatavoju speciālus dēļu rāmjus un šajā ziņā mocības bija beigušās.

Taču bija arī "neoficiālie" iemesli. Ar katru gadu kļuva saspringtākas manas un Uguņciema saimnieku attiecības. Sevišķu antipātiju izraisīja viņu vēlme iejaukties sporta disciplīnu rīkošanā. Sākotnēji mums katram bija savi pienākumi - Uguņciema saimnieki uzņēma un izmitināja dalībniekus, bet manā pārziņā bija pasākuma saturs, personāls, sponsori un inventārs, taču "Kollimpiādes ® 2013" priekšgatavošanas darbi man sāka atgādināt slaveno pasaku par peli, putniņu un sardeli, kas draudzīgi dzīvoja savā mājiņā un katrs darīja savu darbu. Pele nesa no akas ūdeni, putniņš no meža žagarus, bet sardele palikā pie pavarda mājās un vārīja gardu jo gardu putru, ielecot tajā, ātri apgriežoties, lai putra būtu taukāka, un tad izleca ārā. Viss bija labi līdz brīdim, kad putniņš izdomāja, ka pienākumi nav sadalīti godīgi un viņam ir ticis vissmagākais darbs. Viņš nolēma, ka turpmāk ies uz aku pēc ūdens, sardele ripos uz mežu pēc malkas, bet pele stāsies pie putras katla. Putniņam spainis bija par smagu, viņš iekrita akā un noslīka, sardeli mežā apēda lapsa, bet pele, ielēkusi putrā, ieķepa tajā, ārā vairs netika un izvārījās dzīva. Morāle ir vienkārša - katram ir jānodarbojas ar to, kas viņam vislabāk padodas un otra lauciņā nav jācenšas ielauzties. Bet, ja sardele sāk mācīt, kā jārīko sacensības...

Pēc aiziešanas no Uguņciema kolliju īpašnieki sadalījās divās grupās. Vieni mani ienīda, pauda viedokli, ka es esmu izstrādājis lielu cūcību un "uzmetis" Uguņciemu, un zvērēja pie visa svēta, ka viņu prātā Uguņciems ir un paliks īstais un vienīgais "kollimpiskais" centrs, un viņi ne kāju nespers Variebā. Kāds pat uzskatīja, ka "Kollimpiāde ®" ir Uguņciema "produkts", ka es to esmu vienkārši nozadzis. Tādu viedokli dzirdēju no cilvēkiem, kam Uguņciemā mitinās radinieki. Kolliju portāls esot tikai nolīgts kā apkalpojošais personāls, bet ne jau "Kollimpiādes ®" autors, organizators un īpašnieks. Te gan jāpiebilst, ka Kolliju portāls patentu valdē bija reģistrējis pat "Kollimpiādi ®" kā preču zīmi naivā cerībā, ka šis pasākums attīstīsies un turpināsies bezgalīgi.

Bija arī cilvēki, kam bija pretējs viedoklis par mūsu aiziešanu. Izskanēja frāzes "Pie jums Variebā ir mājīgāk!", "Mēs jau nu pēc Uguņciema neraudāsim!", "Sen jau vajadzēja pārcelt "Kollimpiādi ®" uz Variebu!" un tamlīdzīgi. Atradās arī lišķis, kurš man teica, ka esmu pareizi izdarījis, bet citā kolliju īpašnieku kompānijā stāstījis, ka esmu darījis slikti un visu sabojājis.

Vispār jau mūsu pasākumu sabiedrība bija sašķēlusies iepriekš. Kad 2013. gadā Uguņciemā tika svinēta "Kollimpiādes ®" 5 gadu jubileja, agrāk tik ļoti vienotie un savstarpēji it kā simpātiskie cilvēki jau sēdēja pie dažādiem galdiem, sadalījušies divās kompānijās - "resnais gals" ar pietuvinātajiem lišķiem un vēl dažām personām ārā pie ugunskura, mazāk svarīgie un tie, kuri neiederējās - viesu mājā. Starp tiem arī es pats, sacensību tiesneši, dakteris un daži citi. Pēkšņi agrāk vienotie bija sašķēlušies!

.

Aerobika beigusies

.

Kad "Kollimpiāde ®" sāka notikt Variebā, pēc kāda ilggadēja mūsu pasākumu dalībnieka sacītā "aerobika brīvā dabā" patiešām sāka transformēties suņu sporta sacensībās un sacensību dalībnieku sagatavotības līmenis auga acīmredzami ar katru pasākumu.

Dalībnieki startēja bez pavadām un notika pat atteikšanās no pašu reiz pieprasītās "tautas klases". Tagad visi bija sportisti! Pārskatot safilmētos video, pirmo "kollimpiāžu" dalībnieku muļļāšanās šķēršļu joslā un pīšanās pavadās izskatās ļoti neveikli un pat komiski.

Bet ne jau visiem gribējās sportot. Piemēram, Variebā pie lielā siena šķūņa pie manis pienāca kāda "Kollimpiādes ®" dalībniece un jautāja, vai tad tiešām "Kollimpiādē ®" esot obligāti jāskrien un jālec? Vai tad nevarētu tāpat pasēdēt šķūnī pie galda, paēst un padzert? Iedomājieties olimpiādes dalībnieku, piemēram, vieglatlētu, kas organizatoriem prasa kaut ko līdzīgu! Atkal mēģinājums pielāgot suņu sporta pasākuma līmeni sev, precīzāk - atbilstoši savai nespējai un nemākulībai.

.

Intereses zudums

..

Iespējams, sportot apnika arī citiem, varbūt kļuva par grūtu. Laiks apmeta kūleni un pa šo laiku daudzi agrāko pasākumu dalībnieki novecoja, bet suņi nomira. Pensionāriem radās citas rūpes - mazbērni, citiem pavērās arvien jaunas iespējas izmēģināt kaut ko citu, kā arī citas prioritātes. Bija arī gadījums, kad kādas "Kollimpiādes ®" dalībnieces jauniegūtais vīrs, uzzinot, ka viņa vēlas piedalīties pasākumā, izbrīnīts un sašutis iesaucās: "Bet tu jau pagājšgad vienreiz biji! Vai tad atkal vajag?"

Pasākumu dalībnieku kļuva aizvien mazāk, līdz 2018. gadā pieņēmu lēmumu tos vairs nerīkot. Protams, tūlīt pat daži kollisti mani centās pierunāt: "Vienu pasākumu gadā jau nu vajadzētu gan!" Bet es biju šādas frāzes dzirdējis jau iepriekš un pats interesantākais, ka tad, kad notiek šis "viens pasākums gadā" (vai divi), tie, kuri mani centušies visaktīvāk pierunāt to visu turpināt, paši nemaz neierodas, jo atrodas svarīgākas lietas.

Ja agrāk es visu laiku dzīvoju no viena pasākuma līdz otram un domās visu laiku biju tajos, tad tagad to visu ar uzviju man spēja kompensēt 2016. gadā nodibinātā "Kolliju kino ®" studija. Beidzot es varēju atļauties sev laiku filmēšanai!

.

Nepatīkamā mazgāšana
.
Daudzi zina par manu aizraušanos ar veļasmašīnām "Rīga". Un kaut gan "Rančo kollijā
® 2017" jau eksperimentāli bijām pirmo reizi izmēģinājuši "Lielo veļas dienu 2017", nākotnē sapņoju to pamatīgi attīstīt, izmantojot daudz vairāk rekvizītu, kā arī izgatavot un sacensībās izmantot dažādus speciālos efektus, piemēram, no dažām veļasmašīnām tiktu izsmidzināts ūdens virsū garām skrējējiem, dažas mašīnas radītu putu izvirdumus, bet kāda vēl strādātu kā burbuļu mašīna. To visu vadītu operators ar pulti, kurai biju pat izstrādājis konceptuālu shēmu un atlasījis izgatavošanai nepieciešamās detaļas. Tomēr tas viss nāca jau par vēlu, jo pasākumu rīkošana tika pārtraukta.
2020. gada vasarā nolēmu veikt eksaperimentu. Togad "Laimīgo kolliju zemē
®" pēc desmit gadu pārtraukuma tika atjaunotas aitu ganīšanas nodarbības kopā ar kādu lielu kinoloģisko klubu, kurā apvienoti daudzi dažādu aitu un ganu suņu šķirņu īpašnieki. Par cik kolliju vairs nebija tik daudz, "Lielo veļas dienu 2020" nolēmu sarīkot kā komercpasākumu, kurā var piedalīties jebkuru šķirņu suņi. Tajā bija ietvertas trīs disciplīnas - šķēršļu josla ar desmit vienkāršām barjerām, trīs veļasmašīnu barelreisings un spaiņošana - īpaša aportēšanas spēle, kas tika izdomāta speciāli seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" 35. sērijas "Lielā veļas diena 2: Jautrās spēles" filmēšanai.
Pat tagad, divus gadus pēc šī notikuma, vēl nespēju īsti saprast, kā ir vairāk - nožēlas par manu atkāpšanos no saviem principiem un izvēli organizēt pasākumu citu šķirņu suņiem vai domas, ka šāds eksperiments tomēr arī ir pieredze, kaut arī nepatīkama... Viss tas nepavisam ne tuvu neatgādināja jau ierastos kolliju pasākumus un "svešā" "Lielā veļas diena 2020" bija nolemta neveiksmei. Lai gan, atšķirībā no "Kollimpiādes
®" un "Rančo kollija ®", šo pasākumu mums ar Ievu izdevās novadīt ļoti raiti un kompakti, nepatīkamā gaisotne tajā lika manīt sevi jau no paša sākuma. Dažu suņu īpašnieki izrādījās ļoti ambiciozi, iedomīgi un prasīgi, cenšoties sacensību noteikumus pielāgot īpaši saviem suņiem, turklāt notika demonstratīva distancēšanās. Viņi visi jau bija savā starpā pazīstami, bet mēs tikām uztverti kā kaut kādi svešinieki "pāķos". Es, protams, arī necentos kaut kā īpaši iekarot šo cilvēku labvēlību...
Bija jūtams, ka ar "Lielo veļas dienu 2020" nav apmierināti vairāki dalībnieki. Vieniem nepatika atturīgā uzņemšana, bet kāda vairākkārtēja starptautiska adžiliti sacensību čempione jutās kā ar aukstu ūdeni aplieta un aizvainota, jo viņa ar savu suni... neuzvarēja mazāk panākumus guvušos.
Man pašam ļoti kremta fakts, ka mūsu pašu kolliji "Lielās veļas dienas 2020" laikā sēdēja iespundēti mājās, lai netraucētu citiem startēt. Pats arī neplānoju piedalīties sacensībās interešu konflikta dēļ.

Ne tādu es biju iedomājies "Lielo veļas dienu"! Kaut gan viss pasākums tika nofilmēts un nobildēts, Kolliju portālā no tā visa neparādījās neviena bilde. Tās glabājas manā arhīvā. Gribējās pēc iespējas ātrāk to visu aizmirst un bija skaidrs, ka nekad vairs nerīkošu pasākumus citu šķirņu suņu īpašniekiem.
Runājot par šo eksperimentu, jāmin arī atziņa, kas mani ļoti pārsteidza. Daudzi speciāli adžiliti trenēti suņi, pieraduši pie vienveidīga sporta inventāra un jaukta šķēršļu maršruta pārvarēšanas, laukos apjūk, pieļauj kļūdas un ātruma ziņā zaudē "parastiem lauku kollijiem", kuriem nav problmu lēkt pāri dažādiem sadzīves priekšmetiem. Par to pārliecinājos, kad vainas apziņas dēļ, ka izklaidēju svešos, bet savus suņus pirmo un vienīgo reizi esmu atstājos novārtā, speciāli Lociņam, Keisijai un Hosento dažas dienas vēlāk sarīkot speciālu "Mini veļas dienu 2020". Kopā ar saviem suņiem izpildīju visus to pašu, ko svešie un veiktā laika kontrole pierādīja, ka arī es ar Lociņu noskrēju maršrutu ātrāk par pasaules čempioni.
Diemžēl mans sapnis par "Lielo veļas dienu" kā kolliju pasākumu nav piepildījies, taču mēs to kompensējam, šo tēmu bagātīgi apspēlējot savā seriālā "Fermas kolliju piedzīvojumi". Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, jau filmējam "Lielo veļas dienu 8". Pavisam drīz tā nonāks pie skatītājiem un iecerētas ir vēl vismaz divas.

.

Rūgtums ir palicis

.

Kopš pēdējā rīkotā publiskā pasākuma kollijiem Variebā ir pagājuši jau četri gadi, taču rūgtas mieles ir saglabājušās līdz pat šim brīdim. Nostaļģiju tūlīt pēc pēdējā "Rančo kollija ® 2018" ir nomainījušas nepatīkamas atmiņas par šo periodu, reizēm atceroties pārdzīvoto, pat tagad noskurinos.

Reiz, atceros, mēs ar kādu kolliju īpašnieku apspriedām Krievijā rīkoto kolliju pasākumu, kas notika tajā pašā dienā, kad Variebā "Rančo kollijs ®". Abu pasākumu bildēs bija vērojamas grandiozas atšķirības. Vizuāli izskatījās, ka krievi sarīkojuši savu "tusiņu" izgāztuvē - aiz daudzdzīvokļu māju pudura pie mežmalas, kas aizaugusi ar nātrēm, mazliet tālāk aiz atkritumu konteineriem ārkārtīgi šķībi nostiepta ringa lenta. Pie elektrības staba ar pelēko santehnikas izolācijas lentu piesiets dēlis, pie tā ar lielu, līdz galam neiedzītu līku naglu piestiprināts vēl viens. Tas ir viens no "šķēršļiem", kam jālec pāri. Tālāk pļaviņā kartona kaste, iespējams, no tiem pašiem konteineriem, vēl atstatus noklāts saburzīts palags. Kaste kalpos kā meklēšanas spēle "Atrodi kārumu!", bet uz palaga malām būs salikti citi kārumi, caur kuriem sunim būs jāaizskrien pie saimnieka, neko nenotiesājot. Cilvēki pēc sava pasākuma bija pārlaimīgi, viņiem nekas cits nav bijis vajadzīgs.

Abi kopā pasmējāmies par redzēto un es jautāju: "Kā justos tu, ja, atbraucis uz Variebu, pļavā ieraudzītu ko tādu "Rančo kollijā ®"?" Viņš man atbildēja, ka no manis jau gaidot citu līmeni.

Daudz esmu domājis par šo etapu savā dzīvē un sapratis, ka cilvēkiem nav bijis svarīgs pasākumu saturs, oriģinālas idejas, neparasts inventārs, ar kuru katru gadu centos pārsteigt, bet gan tusiņš un savstarpēju simpātiju izrādīšana tiekoties. Es to nespēju nodrošināt, esmu savādāks, atšķirīgs no citiem. Agrāk kļūdaini biju uzskatījis, ka pasākumu dalībniekiem ir svarīgas un interesantas tieši manas neparastās idejas, taču tagad zinu, ka tās bija svarīgas tikai man.

Uzskatu par vienu no lielākajām kļūdām arī to, ka es kā pasākumu rīkotājs nedistancējos no dalībniekiem. Tuvu laišana sev klāt un brāļošanās noteikti nesekmēja labu attiecību saglabāšanos. Jo vairāk un tuvāk ļāvu sevi iepazīt, jo vairāk sāku nepatikt un vairāk pretenziju radās. Atcerieties - ja nepatīk cilvēks, tad nepatīk arī tas, ko viņš dara! Pat, ja dara to labi. Ja gribat saglabāt labas vai neitrālas attiecības, "nečupojieties"!

.

Nav, ko apvainoties!

.

Iespējams, izlasot šo rakstu, atkal būs sašutušie ļautiņi kā reiz, kad publicēju "Kur palikuši kolliji?" Toreiz daži pat sazvanījās un nosodīja manu rīcību, identificējot aprakstītos faktus ar sevi un sev līdzīgajiem. Dažu personu aizvainojumam nebija robežu. Kaut gan no pieminētās publikācijas ir pagājis ļoti daudz laika, pārlasot to, es arī šodien esmu gatavs parakstīties zem katra sava vārda.

Arī šo sacerējumu es nerakstīju ar īpašu mērķi aizvainot pēc iespējas vairāk bijušo paziņu, bet gan tikai tādēļ, lai dokumentētu un izstāstītu savu pieredzi. Lai man neviens vairs neuzdotu jautājumus, kādēļ es vairs nerīkoju pasākumus? Un kad būs nākamais? Pārāk daudz rūgtuma!

Tagad ir ļoti viegli aizvainot cilvēkus. Ja manā jaunībā bija zināms teiciens ar apmēram šādu jēgu "Ne tas ir draugs, kurš lišķējas un pielien, bet gan tas, kurš pasaka patiesību, lai cik rūgta tā būtu", tad nesen FB izlasīju šim brīžam atbilstošo, proti, "Ja gribi, lai tavs draugs kļūtu par tavu ienaidnieku, vienkārši pasaki viņam, ko tu patiesībā domā."

Un nobeigumā gribu pateikt visiem tiem, kas mani noniecināja un neskopojās ar daudzajām pretenzijām - jums vairs nekad nebūs tādu pasākumu kā "Kollimpiāde ®" un "Rančo kollijs ®", jo neatradīsies neviens, kas kaut ko tādu spēs izdomāt un realizēt. Jūs paši to neesat spējīgi.

 

.

.

  Izlasi arī
 
»  Straujupa šovs pie personīgā siena šķūņa nevienu vairs nekrata

» "Kollimpiāde ®" maina koncepciju

0

 

 


 
 
 
 

2000-2022 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0